Ciet

Gluži kā mājai durvis, arī cilvēku var aiztaistīt ciet. Iekapsulēt kā kāpuru kūniņā. Un ej nu sazini, gulēs tas kāpurs tik ilgi, līdz izžūs kā pergaments, vai kādā brīdī tomēr pārvērtīsies par tauriņu.

Reizēm kūniņa ir gluži kā sunim suņa būda – var nolīst no pasaules trokšņiem, no savas riešanas un košanas noslēpties, iecirst zobus savā mīļākajā kaulā un sapņot suņa sapņus. Uzlikt pūkainās ausis uz acīm. Aste vien laukā. Turpināt lasīšanu Ciet

Advertisements

Par ko es gribētu nedomāt

Vienmēr, kad kaut ko domājos saprotam, tas jau ir beidzies. Atnāk pie manis jauni fakti vai jaunas zināšanas, vai jaunas sajūtas un atkal saprast nevar vairs itin neko.

Tagadne vienmēr ir “nesaprotama”, jo tā vienkārši notiek. Pagātne vienmēr ir dīvaina, jo vienmēr tiek pakļauta noteiktam naratīvam, noteiktai stāstījuma struktūrai, noteiktiem filtriem. Kā mainās filtri, mainās pagātne – tās interpretācija. Turpināt lasīšanu Par ko es gribētu nedomāt