Birkas

, , , ,

Tas tomēr ir jocīgi, kā viens un tas pats teikums rezonē (vai nerezonē) noteiktas pieredzes kontekstā. Piemēram, tik daudzkārt jau dzirdētais (ka gluži vai vemt gribas) ieteikums “dzīvot šeit un tagad”. Nu kas to būtu domājis, ka tas tā manī norezonēs. Tagad.

Atceros, kad vēl studēju, salasījos dzenbudistu koenus un stingri apņēmos rīkoties tāpat kā tas mūks vienā pastāstā – “kad ēd, tad ēd, kad strādā, tad strādā…”, nu, kaut kā tā. Un no visas sirds pūlējos arī. Lai gan tā īsti man tomēr “nepieleca” “par ko ir stāsts”.

Tagad skatoties, saprotu, kāpēc. Jo no visas sirds pūlējos būt “laba” (ļoti komplicēts koncepts, man jāatzīst, + ar augstu destruktivitātes riska pakāpi), tāpēc iestigšana ilūzijās bija diezgan likumsakarīga. Un kāda gan vairs “ēšana, kad ēd” (resp., būšana nemitīgā tagadnē un kontaktā ar to, kas notiek un sevi šajā procesā), ja tiek sekots tik vilinošai ilūzijai – “laba”?

Pirmā un lielākā ķēpa, kā izpratnei man bija nepieciešami gadi, ir tā, ka  – izrādās  – “viekārši būt labai” pat gluži tehniski ir neiespējami. Nepieciešama atskaites sistēma, attiecībā pret ko šis labums parādās vai neparādās. Un te nu sākas prioritāšu konflikti. Nocīnījos nejēgā (kas labs maniem vecākiem, nav labs man; kas labs man, nav labs manam draugam…..kā lai esmu laba??? ja vienmēr kāds cieš??? :)).

Tā nu galu galā nolēmu, ka būšu laba attiecībā pret noteiktu principu sistētmu. Ko pati (izvērtējot kaudzi par un pret) atzīšu par labu esam. Kādu laiku jutos tīri labi. Līdz brīdim, kad sapratu, ka man par nelaimi, arī principu sistēmas nav mūžīgas. Mainos es, mainās manas prioritātes, mainās atskaites sistēma…

Varētu jau uzdot vienkāršu jautājumu: “Kāpēc vienkārši neatteikties no uzstādījuma “būt labai”?” Nu, ja tas būtu tik vienkārši, diezin vai es gadiem ņemtos. Kāds nu katram komplekts uzdāvināts – noteikts kaulu lielums, deguna garums + iekšējo uzstādījumu buķete.

Līdz brīdim, kad n-to reizi kāršu namiņš sabruka un es sapratu, ka (atšķirībā no kaulu lieluma un deguna garuma) iekšējos uzstādījumus es varu mainīt. Ka programmas ir ietekmējamas. Tās pieņemot.

Ļoti interesanta atskārsme. Jau gadiem biju dzirdējusi, ka tā jādara – jāpieņem tas, ko nevar izmainīt, pat domājusi, ka pieņemu arī. Taču nekad nebiju saslēgusi vienā skatījumā visas šīs lietas :

1) mocīšanos ar “būt labai” un nemitīgo atskaites punkta apdeitu,

2) pieņemšanu,

3) tagadni (“kad es ēdu, tad ēdu” – kā tas mūks).

Tā nu es jau kādu brītiņu praktizēju. Pavisam konkrēti un tieši. Kad mostos, to arī daru. Kā pamanu, ka prāts ielien rūpēs par visādām lietām, saku tam “stop”. Tā ir nākotne, tas nav tagad, tā ir tikai ilūzija; viss, kas notiek, notiek tagad.

Nu, viegli jau nav. Esmu inficēta gan ar pagātni (visādas gaudas un vaimanas), gan ar nākotni (visādas bažas un uztraukumi). Taču es “nemetu plinti krūmos”. Nu, nav jau arī variantu – patiesībā. Izskatās, ka tas ir vienīgais veids kā būt laimīgai. Vienkārši fokusēties uz to, kas ir.

Un, kad tas fokuss izdodas, ir tik lieliski. Tāds skaistums un miers. Un nekādas rītdienas, nekādu cerību un baiļu. Tagadne – kad tai pievēršas – atveras gluži kā bezgalīga kabata, tajā var gremdēties aizvien dziļāk. Un laiks gluži burtiski maina savu tecējumu, tas izstiepjas.