Birkas

, , ,

Vienmēr, kad kaut ko domājos saprotam, tas jau ir beidzies. Atnāk pie manis jauni fakti vai jaunas zināšanas, vai jaunas sajūtas un atkal saprast nevar vairs itin neko.

Tagadne vienmēr ir “nesaprotama”, jo tā vienkārši notiek. Pagātne vienmēr ir dīvaina, jo vienmēr tiek pakļauta noteiktam naratīvam, noteiktai stāstījuma struktūrai, noteiktiem filtriem. Kā mainās filtri, mainās pagātne – tās interpretācija.

Nākotne arī ir nesaprotama, jo ideja par to balstās vai nu mūsu cerībās, vai bailēs. Tagadne ir mulsinoša, jo īstenībā to nedrīkstētu ne ar ko salīdzināt, jo neviens brīdis patiesībā nav identisks otram.

Nu re, par to visu es gribētu nedomāt, jo man jau sāp galva no tā (protams, konkrētākā izpausmē – par ļoti konkrētām lietām pagātnes – tagadnes – nākotnes kontekstā). Un tā nu lielākās pūles pēdējā laikā es pielieku, lai nedomātu, taču tā nedomāšana ne vienmēr tā viegli notiekas, reizēm nepavisam.

Tā nu es pamazām sāku apsvērt, kā savu dzīvesveidu padarīt maksimāli nedomājošu. Jo no tās domāšanas man tā galva sāp, saproties. Un jēgas nekādas.

Jāsper kaut kādi soļi nedomāšanas virzienā. Vairāk ar fiziskām lietām jānodarbojas. Zināmas iestrādes man jau ir, nu, attīstīšu tās (joga, dejošana) plus piešaušu klāt kaut ko vēl.

Un vēl pēdējā laikā es pavisam nopietni apsveru visu savu grāmatu (man tādu ir kaudzēm) izmešanu laukā. Vai atdošanu kaut kam. Jēgas no tām grāmatām arī nekādas.

Nu, varbūt vēl nākošais solis varētu būt rakstīšanas pārtraukšana. Ar to tad arī šis blogs varētu nobeigties.

Kaut kā tā.