Birkas

, ,

Gluži kā mājai durvis, arī cilvēku var aiztaistīt ciet. Iekapsulēt kā kāpuru kūniņā. Un ej nu sazini, gulēs tas kāpurs tik ilgi, līdz izžūs kā pergaments, vai kādā brīdī tomēr pārvērtīsies par tauriņu.

Reizēm kūniņa ir gluži kā sunim suņa būda – var nolīst no pasaules trokšņiem, no savas riešanas un košanas noslēpties, iecirst zobus savā mīļākajā kaulā un sapņot suņa sapņus. Uzlikt pūkainās ausis uz acīm. Aste vien laukā.

Kūniņā ir kluss, mierīgs, gluži kā dzīves iekavās. Dzīve gluži kā teksts plūst savu gaitu, saka savu sakāmo, iekavās ir tāds īslaicīgs pamiers. Tas īslaicīgums gan nosacīts, tas var ilgt gluži ilgi, vairākus mūžus.

Tik vien jāpieņem, ka kūniņā nevar ielīst “pa pusei” vai “tikai bišķiņām”. Kūniņā nevar ielikt tikai ausi vai acis, vai sirdi. Ar kūniņām tā nevar sarunāt. Ja jau reiz ir pieņemts lēmums iekūņoties, tad tas ir pavisam. Arī rokas, arī kājas, arī galva. Viss, viss ir iekūņots tādā pagaidu miegā, tādā nenoteiktā komā, un gaida – kā nu būs. Vai būs jāsadzeltē kā pergamentam, vai arī notiks brīnums un tauriņš tomēr piedzims.

Arī būt kūniņā ir ne vainas, var rakstīt mazus stāstiņus par kūniņām un suņu būdām, vārīt grūbu putras, uzņemt viesus un visādi citādi izkladēties. Var labi rezonēties ar puteni aiz loga un sniega kupenām uz pretējā nama jumta. Visu ko var.