Birkas

, , , , , , , , ,

…tas vairs nav svarīgi, tas viss vairs nav svarīgi. Vecās fotogrāfijas izbalo, smiltis tās aprok un kārns suns pārskrien pāri. Piramīdas uz projekcijas lēnām pārtop par aci, tās varavīksnene uzliesmo – zila, zaļa, sarkana, dzeltena; ziepju burbļi veļas un plūst pāri projekcijas palaga malām, tad uzzied.

Vairs neatceros, kāpēc tas viss man bija vajadzīgs, visas tās sejas, krāsas un mīmikas, ko tas vairs nozīmē, neko, neko. Sieviete baltā kleitā stāv uz taburetes, īsts baroks, roku kustības – smalkas, precīzas un stingri definētas. Sarkano lentu varbūt atnesīs, bet varbūt arī neatnesīs, kas to lai zina.

Tas viss izskatā spēc murgiem, taču patiesībā tās ir tikai nelielas skumjas par aizgājušo dienu cenšanos, sajauktas ar divām trešdaļām uzmetuma etīdei. Mēs taisām jaunu performanci, esmu aizrāvusies ar baroku, tāpēc tās baroka rokas. Ar kājām nekādas kustības nesanāks, ja stāv uz taburetes, īpašas izvēles nav, ir jāstāv rāmi, lai nenoveltos. It īpaši, ja mugurā ir kleita ar pakaļdarinātu krinolīnu (vai kā nu sauca to verķi, kas kleitas padara kuplas).

Es bieži domāju par to, kāda būšu, kad patiešām pienāks vecums, sirmi mati un krunkaina āda kā pergaments (tā taču parasti to apraksta, nekad neesmu turējusi rokā pergamentu), vai es būšu īgna vai ņipra vecenīte? Vai es svētdienās iedzeršu pa mazam graķītim kopā ar tādām pašām jautrītēm vecenītēm, vai arī tieši otrādi – eskalēšu savu nūģisma potenciālu un kļūšu par paštaisnu un skarbu veču? Ir visas iespējas, es zinu, var notikt gan tā, gan tā. Skaidra lieta, ka pirmā versija šobrīd man liekas jaukāka, bet ej nu sazini, ko domāšu, kad āda nopergamentēsies.

Bet tā etīde ir par skumjām, bailēm un vieglumu, ļoti jau nu gribētos beigās ko gaišu  –  aizlidot (kā šodien ieteica E.), vai vismaz autentiski plūst kaut kur, fonā uzziedot skaistām un naivām puķēm. Nost ar snobismu un nost ar samudrītām beigām, tā ir divdesmitgadnieku privilēģija, kad trīsdesmit jau iet uz otru pusi, viekāršas un “naivas” lietas strauji atgūst savu laupīto pievilcību. Puķainas tapetes un saldas pastkartes, rotaslietas un augstpapēžu kurpes. Kundera noveles aizlieku grāmatplaukta otrā rindā, Kamī tiek uzstūķēts skapjaugšā noputēšanai.

Sākums etīdei ir skumjš. Vai sirreāls. Nu, droši vien mazliet psihodēlisks – taču tas jau piederās pie lietas. Prātoju, ka tā varētu būt mūzika, precīzāk – skaņas, kas noskaņu varētu izplest. Kā tauriņu ķeramo tīklu, kurā sakrīt līdzīgi uzskaņotie. Cilvēki ir kā orķestri, zinājāt? Tikai citi skan tīri un dzidri, citiem vijoles salauztas, citiem vispār puse no orķestra pārdzēruši jēgu un mauc kā nu kurais.

Manējā orķestrī viena trešdaļa spēlētāju ir piemiguši. Domāju jau, ka uz mūžu, nē, izrādās, tik uz kādu mūžības mirkšķi. Kamēr mostas augšā, tāda kakafonija, šausmas, par laimi, ik pa laikam man par prieku uzbliež arī ko skaistāku – kādu Dārziņa Melanholisko valsi, piemēram.

Un tieši tāpēc es domāju, ka etīdes sākumam ir jābūt klusam, bez mūzikas, tā lai var sienāžus dzirdēt – ja labi ieklausās. Un dūkoņu ausī. Un balta gaisma, balta, balta. Kā tādā slimnīcā vai smalkā morgā. Morgā no kāda stāsta, jo dzīvē neesmu baltu morgu redzējusi.

Taču pašās beigās es esmu ieplānojusi krāsu orģīju – ziepju burbuļus, ziedus un citas izpriecas, bet tā šķīsti, tāda šķīsta erotika, pavisam nevainīga.