Birkas

, , ,

Kā uzveikt bailes. Ja tās piezogas jau mirklī, kad par tām tik tikko iedomājas. Un – žik – izplešas lielas un varenas. Tadam! Kā uzveikt bailes – šis teikums vien jau izstaro trauksmi. Jo liek mobilizēties, uzcelt aizsargvaļņus, asināt zobenus un trenēties paukošanā. Un tieši visas šīs darbības kā reiz ir Trojas zirgs; pat nesagaidot tumsas melnumu, visi trojieši ir sakauti. Vienā mirklī.

Nu, kā uzvarēt bailes?

Par laimi, ir teritorijas, kurās bailēm nav varas. Patiešām. Baiļu mājas ir ilūzijās – dažādās idejās par pagātni un nākotni. Ko es te runāju, kādas mājas, tas ir īsts cietoksnis, īsts konglomerāts, vesela galaktika. Un vienīgā teritorija, kurā bailes netiek iekšā, ir mazais, konkrētais brīdis, tieši tas brīdis, kas notiek tieši tagad, tieši šajā brīdī.

Un tā nu es trenējos. Noturēties kā auļojoša zirga seglos, pagaidām vēl ik palaikam nokrītot zem zirga pakaviem, bet tas nekas, jo atgriezties vienmēr ir iespējams.

Un sanāk tā, ka runa nav par baiļu uzvarēšanu. Jo cīņa ar bailēm ir cīņa baiļu teritorijā. Vienkārši ir jābūt vietā, kur baiļu nav. Tajā mazajā konkrētajā brīdī. Vai, ja tomēr tās neatstājas arī tajā mazajā brīdī, jāpajautā sev: “No kurienes jūs esat, bailes?” Atbilde jūs pārsteigs. Tās vienkārši nav, ir liels, plašs klusums.

Mana galvenā vingrināšanās – atrašanās tieši tajā brīdī, kas notiek. Un, kad izdodas, tas izplešas milzummilzīgs, tas ir tik liels un skaists.