ko es uzzināju par sevi

ka es neesmu balta un pūkaina

ka man nav nekādu izredžu tādai kļūt, jo šajā pasaulē tas vispār nav iespējams

ka eneģija ir vienīgais, kas ir īsts, ka to var sajust – kā noteiktu sajūtu ķermenī, kā emociju, kā tēlu – un ka tas nav nekas īpašs, vajag tā mierīgi, mierīgi to visu uztvert

ka laiks izplešas, kad izdodas noturēties uz tagadnes nospriegotās  virves – starp ilūzijām par pagātni un ilūzijām par nākotni

ka viss, ko es uzzinu par sevi, vienlaicīgi ir viss, ko es uzzinu par pasauli; un otrādi

ka bailes ir mans lielākais ienaidnieks, tas nogalina visu un visus bez izņēmuma un bez žēlastības, un ka vienīgais, kas var stāties šim monstram pretī, ir spēja pieņemt

ka viss, ko es uzzinu, ir tieši tas, ko esmu zinājusi vienmēr, taču neesmu gribējusi to ieraudzīt – jo esmu bijusi pārāk aizņemta ar ņemšanos ilūziju pasaulē

ka spogulis, ko man rāda pasaule, kas notiek, reizēm ir tik nepatīkams, tik nepatīkams, ka gribas to sasist, taču tas nav iespējams un ka vienīgā iespēja pārvarēt smeldzošo nelabumu par to, ko tas spogulis rāda, ir spēja pieņemt attēlu (kas nav – diemžēl, protams) ne balts, ne pūkains

ka spēks, kas ir visā (arī manī, arī tevī), ir tik liels, ka aizraujas elpa

ka dzīve vienkārši ir stiprāka par mani, es varu tikai to pieņemt vai cīnīties pretī

Advertisements

2 thoughts on “ko es uzzināju par sevi

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s