Birkas

, , , ,

Reizēm es domāju, ka grīda ir jāpārkrāso. Tā ir sarkanbrūnā krāsā, tādā, kādā es nekad, nu nemūžam, grīdu nekrāsotu. Es krāsotu bēšīgu. Vai baltu. Vai – kā pirms pāris mēnešiem nolēmu – tumši rozā. Grīdu klāj koka dēļi, krāsa vietām ir nolupusi. Taču šodien es sēdēju uz dīvāna, saule sildīja istabu, un es sapratu, ka mīlu to tieši tādu, kāda tā ir. Ar visām fīčām, kas man nepatīk. Kas nebūtu, ja remontu būtu taisījusi es, nevis vienkārši ievākusies dzīvoklī, ko kāds cits ir uzlabojis atbilstoši savai gaumei.

Istabu es pētīju agrā pēcpusdienā. Pēc tam, kad biju jau no kaimiņienes dabūjusi lielu baltu vāzi ar tulpēm, vienu hiacinti un vienu narcisi (“Man jābrauc prom uz visu nedēļas nogali – žēl, ka puķes novītīs un neviens to neredzēs” – nu tik mīļi; protams, ka es gribu puķes), pēc tam, kad biju jau kaķim nopirkusi ēst (viņam par godu ik palaikam pērku jēlu vistas fileju un – veģetāriete būdama –  graizu beigtu vistu līķīšus; nu, kaķis tak plēsējs; smieklīgi jau gan); pirms tam, kad devos uz tikšanos uz kafejnīcu, ko atklāju tikai pirms dažiem mēnešiem (La Kanna, pāris kvartālu attālumā, ļoti jauka gaisotne, smuki un garšīgi); pirms tam, kad nejauši ieklīdu bijušajā kino Rīga (neatceros, kā to sauc tagad, tātad droši vien ļoti samudrīts nosaukums) – noskatījos “Vogelfrei”, man ļoti patika (izņemot pēdējos kadrus, kad ļoti cerēju, ka vīrietim acīs nesariesīsies asaras, raugoties uz lidojošo putnu, tas šķita tik pliekani – bet, sasodīts, bija gan tās asaras).

Kaķis šodien bija ļoti mīļš, tas laikam tāpēc, ka šodien mēs divatā. Un, kad esam divatā, arī viņš (ne tikai grīda, sienas, griesti, logi, dīvāns, viena glezna, viena gleznas kopija (zīmēja mana jaunākā meita), viena liela un ierāmēta fotogrāfija, galds, pāris skapji, grāmatu plaukti, kumode, 2 mīkstie krēsli, veļas dēlis, kaste svecēm, pāris grāmatas un viens žurnāls uz grīdas, glīts, bet sintētisks balts paklājs, zaļa lejkanna, 3 lieli puķu podi, balta aitāda) ir manas istabas sastāvdaļa. Jo viņš estētiski saritinās (man blakām, uz veļas dēļa, uz palodzes, uz paklāja, uz krēsla – ne uzreiz, protams, pēc kārtas) un labi izskatās. Un labi izklausās. Jo murrā.

Tagad ir nakts un mana istaba turpina izskatīties labi. Baltie radiatori ar vertikālajām trubām lieliski harmonē ar kumodes horizontālajām atvilkņu strīpām. Noskrāpētā grīda nomierina, klusi čukstot, ka perfekcija ir neirotiķu hobijs. Zilais dīvāns, lai nebūtu tik solīds, naktī (un arī dienā, kad neesmu tik čakla, lai saklātu gultu, un es nudien neesmu visai čakla) tiek pārklāts ar puķainu palagu un dzeltenu pārklāju (puķītes un balti jēriņi). Naivisms, krāsas, lietošanas pēdas (kaķa skrāpējumi uz mīkstajiem krēsliem, laika zoba cirtiens grīdas dēļos), saulainums un miers ir tas, kas liek man tik ļoti mīlēt vietu, kurā es atgriežos. Protams, mājas ir mazliet plašāka teritorija kā tikai viena istaba (ir vēl virtuve, gaitenis, tualete, vannas istaba un vēl divas istabas), taču mana miera osta ir tieši šeit. Alelūja. Šī ir slavas dziesma manai teritorijai. Esmu teritoriāla radība.  Esmu piesardzīga svešā teritorijā un spēkus smeļos savējā.