Birkas

, , , , ,

Kaķis ļoti vērīgi skatās uz kaut ko. Aiz viņa ir gleznas kopija. Venēcijas aina. Autors: mana mazākā meita, tehnika: vaska krītiņi. Aiz loga iebrēcās kaija. Iedārdējās jumts. Nokaucās motors.

Manas kājas ir smilšainas. Istaba ir putekļaina. Viens no logiem ir atvērts. Apmēram pirms pusstundas dators uzvedās ļoti dīvaini. Es pat teiktu, patvaļīgi. Pats kaut ko taisīja ciet, atvēra, nostopēja vai palaida.

Šodien ir diena, kad kaut kas notiek – ar mani un man apkārt – un es tikai piedalos. Piecēlos tikai ap pusdienas laiku. Pirms tam laiku pa laikam modos, taču nolēmu vēl pagulēt, jo sāpēja galva un vispār jutos ne īpaši labi. Bija saulains, nolēmu braukt uz jūru.

Tad pārsteidzu pati sevi, spontāni nolemjot vilkt melno garo kleitu. Pati nesapratu, kāpēc. Ārā bija saulains un ļoti silts, ne īpaši saprātīgi tādā laikā vilkt kaut ko melnu.

Galva dunēja, prāts bija nemierīgs. Un tikai vēlāk – neatceros, kad īsti – vai vilcienā, vai tikai vēlāk, pie jūras, sapratu, ka šodien ir 27.maijs. Taču nebiju droša, ka tieši 27. maijs ir īstā diena. Vakarā, kad biju jau mājās, atvēru skapi, paņēmu mapi, atradu miršanas apliecību un pārliecinājos, ka īstā diena gan.

Tā, protams, nav pirmā reize, kad kaut ko daru, vai kaut kas ar mani notiek, un tikai vēlāk – un arī ne vienmēr, es saprotu, kāpēc. Taču katru reizi, kad nepaklausu savai sajūtai (kas liek kaut ko darīt vai nedarīt, vai kaut ko pateikt, vai kaut ko konkrētu izvēlēties), es to nožēloju. Jo mana sajūta ir gudrāka par mani. Par apzināto mani.

Kaut kā ar to jāsadzīvo.