Radīšanas saliņas un jūra pudelē

Dzīve ir tāda interesanta substance. Ar smalku struktūru, zibenīgu  pārmaiņu miriādēm, ar savu humoriņu. Mani nepamet  sajūta, ka vistuvāk tās mistērijai biju bērnībai, tāpēc pacietīgi trenēju savu prātu, lai nonāktu tajā “bērnības apziņas stāvoklī”, nē, precīzāk – lai uzturētos pēc iespējas ilgāk un ilgāk uz radīšanas saliņām, lai ūdens strēmeles, kas tās nošķir, kļūtu aizvien retākas un mazākas.

Dzīve ir tas, kas notiek. Dzīve ir tas, ko mēs redzam. Dzīve ir tas, ko mēs vēlamies. Dzīve ir tas, ko mēs piedzīvojam. Dzīve ir tas, no kā mēs baidāmies. Tad nu lūk, tieši šo pēdējo ūdens strēmeli es – kad vien esmu pie skaidras, baiļu nesaduļķotas izpratnes – mācos samazināt. Turpināt lasīšanu “Radīšanas saliņas un jūra pudelē”

Advertisements

Menuets

Šodien gāju mācīties menuetu. No 11tiem līdz pus3iem.  Mācību procesā (precīzāk – līdz pusdienu pauzei) jutos ļoti gandarīta par savu apķērību. Visau ātri aptvēru un pat varēju izbaudīt komplektu “soļi + mūzika” (un tā nudien ir jaudīga sajūta). Pusdienas pārtraukumā uzrāvu kājās gumijniekus (jo no rīta man šķita, ka būs auksta un ļoti lietaina diena), aizjoņoju uz tuvējo Rimi, nopirku biezpienu, avokado un mango, un visu ātri apriju. Turpināt lasīšanu “Menuets”

ļaunuma vilinājums

Šodien pamodos un biju ļoti ļauna. Varbūt sapņa dēļ, bet varbūt arī ne. Naktī sapņoju, ka esmu nogalinājusi 2 cilvēkus. Vienu no tiem (laikam) nejauši, otru arī ne īpaši speciāli. Viņš tikai neatradās īstajā laikā un vietā. Tas arī viss. Nekā personīga.

Taču tas pat nebija svarīgākais. Svarīgākā sapnī bija sajūta, ka es vienmēr esmu zinājusi, ka viņus nogalināju, tikai nevēlējos par to domāt, to atzīt, tāpēc izvēlējos aizmirst. Un sapnī (un arī, kad sapņa vidū pamodos) mana galvenā pārdomu tēma bija šāda: nu kaut kā man tas taču jāpieņem. Nogalināju, nu labi. Kas bijis, bijis. Pieņem to. Nevis izliecies, ka tas nav noticis. Turpināt lasīšanu “ļaunuma vilinājums”