Birkas

, , ,

Šodien pamodos un biju ļoti ļauna. Varbūt sapņa dēļ, bet varbūt arī ne. Naktī sapņoju, ka esmu nogalinājusi 2 cilvēkus. Vienu no tiem (laikam) nejauši, otru arī ne īpaši speciāli. Viņš tikai neatradās īstajā laikā un vietā. Tas arī viss. Nekā personīga.

Taču tas pat nebija svarīgākais. Svarīgākā sapnī bija sajūta, ka es vienmēr esmu zinājusi, ka viņus nogalināju, tikai nevēlējos par to domāt, to atzīt, tāpēc izvēlējos aizmirst. Un sapnī (un arī, kad sapņa vidū pamodos) mana galvenā pārdomu tēma bija šāda: nu kaut kā man tas taču jāpieņem. Nogalināju, nu labi. Kas bijis, bijis. Pieņem to. Nevis izliecies, ka tas nav noticis.

Taču ar to vēl stāsts nav galā. Kad tomēr nolemju celties, stāstu savai lielajai meitai par savu sapni un viņa man saka – ka savukārt viņa savā sapnī kā reiz šonakt uzzinājusi, ka esmu slepkava.

Līdz pat pēcpusdienai man bija sajūta, ka visas manas dusmas ir nolēmušas eksponēties manā prātā. Uz apziņas ekrāna uznira viens aizvainojums pēc otra, līdz sāku tos novērot. Un prātot, diez, vai visām šīm ļaunajām domām būs arī kāda rezonanse. Jo – kā lietišķi secināju – no vienkāršas ļaunošanās diezgan ātri nonācu līdz gluži konkrētiem lāstiem (precīzs ļauna vēlējuma formulējums + spēcīga emocija).

Kā nu ir, tā ir. Kā jau nolēmu sapnī, kaut kā jau tās lietas jāpieņem.

Kā pamazām apjaušu, gluži likumsakarīgi esmu nonākusi svārsta otrā pusē. Pārcenšoties un (pie tam – tīro iedomu vārdā) mēģinot no sevis uztaisīt nez kādu svēto, balto un pūkaino, esmu nonākusi līdz galējai robežai – tā nu šūpojos atpakaļ. Uz tumsas un ēnas pusi. Tikai šoreiz tā ir izgaismotāka kā citkārt. Tā nu aplūkoju it visu, kas man nepatīk. Sevī, protams.

Un secinu, ka esmu atriebīga, nežēlīga un ciniska. Arīdzan. Āmen.