Birkas

, ,

Šodien gāju mācīties menuetu. No 11tiem līdz pus3iem.  Mācību procesā (precīzāk – līdz pusdienu pauzei) jutos ļoti gandarīta par savu apķērību. Visau ātri aptvēru un pat varēju izbaudīt komplektu “soļi + mūzika” (un tā nudien ir jaudīga sajūta). Pusdienas pārtraukumā uzrāvu kājās gumijniekus (jo no rīta man šķita, ka būs auksta un ļoti lietaina diena), aizjoņoju uz tuvējo Rimi, nopirku biezpienu, avokado un mango, un visu ātri apriju.

..un tad man sāka reibt galva (jo telpā bija karsts un maz svaiga gaisa), ar uztveri kļuva aizvien švakāk un švakāk, un tā nu pašas meistarklases noslēgumā es vairs neatcerējos nekā no iemācītā. Bik pārdozēju informāciju un uzkāros. Kā jau man tas nereti gadās.

Atnācu mājās, iekritu gultā, uzreiz aizmigu un ciešā miegā nogulēju divas stundas.

Visu cieņu 18. gadsimta galma deju dejotājiem. Esmu augstās domās par viņu prātu, spēju uztvert un adaptēt informāciju, un šajos vārdos nav  ne kripatiņas ironijas.

Kad kādā filmā redzat baroka laikmeta ļaudis dejojam menuetu vai citas tā laika dejas, ņemiet vērā, ka to šķietamais vieglums ir tik mānīgs, cik mānīgs vien var kaut kas vispār būt.