Birkas

, , ,

Dzīve ir tāda interesanta substance. Ar smalku struktūru, zibenīgu  pārmaiņu miriādēm, ar savu humoriņu. Mani nepamet  sajūta, ka vistuvāk tās mistērijai biju bērnībai, tāpēc pacietīgi trenēju savu prātu, lai nonāktu tajā “bērnības apziņas stāvoklī”, nē, precīzāk – lai uzturētos pēc iespējas ilgāk un ilgāk uz radīšanas saliņām, lai ūdens strēmeles, kas tās nošķir, kļūtu aizvien retākas un mazākas.

Dzīve ir tas, kas notiek. Dzīve ir tas, ko mēs redzam. Dzīve ir tas, ko mēs vēlamies. Dzīve ir tas, ko mēs piedzīvojam. Dzīve ir tas, no kā mēs baidāmies. Tad nu lūk, tieši šo pēdējo ūdens strēmeli es – kad vien esmu pie skaidras, baiļu nesaduļķotas izpratnes – mācos samazināt.

Par bailēm es nemaz te negribu rakstīt. Negribu tām veltīt pārāk lielu uzmanību. Pietiks, ja pateikšu, ka tās ir aukstasinīgas slepkavas, kas iznīcina visu savā ceļā. Un, ja tās pamanās uzvarēt cilvēku – uz vienu mirkli, uz stundu, uz dienu, uz gadu, uz visu dzīvi – cilvēks ir viņu vergs un dara visu, ko Bailes liek.

Domāju, reti kuram no mums nav šīs verga pieredzes. Man jau nu visādā ziņā ir. Taču situācijas elegantumu veido fakts, ka brīvlaišana nav neviena cita rokās.

Man ir visādas metodes, ko izmantoju. Piemēram:

1) Fokusēju uzmanību uz to, kas man patīk. Iesākumā, kad uzsāku šo vingrināšanos, ar mani bija tik švaki, ka es pat vairs nezināju, kas man patīk. Smaga diagnoze. Tad es iemācījos noteikt, kas man patīk un kas man nepatīk. Kritērijs: enerģijas samazināšanās vai palielināšanās. Viss, kas mums patīk, vairo mūsu enerģiju. Viss, kas mums nepatīk, samazina.

2) Kad uzmanība ir nofokusēta uz to, kas patīk, sāk ierasties situācijas un notikumi, kas ļauj šo patiku izbaudīt. Tad nu solis nr. 2: izjust to, ka notiek tas, kas man patīk. Atļaut tam notikt. Apzināti piedalīties tajā. Ļaut šai enerģijai caurstrāvot sevi. Kritērijs: laiks pazūd, jūs vairs neatceraties ne savu vecumu, ne “statusu”, ne “noteikumus”.

3) Atļauju sev “pasapņot”. Tā īstenībā ir ļoti smalka lieta, kas prasa diezgan augstu meistarības pakāpi – lai panāktu tādu pašu vieglumu, nepieķeršanos un vizualizēšanas asumu kā bērnībā. Nekādas smagnējības. Nekādas šaubīšanās. Nekādas sevis strostēšanas par “nepareiziem sapņiem”. Bērnam tas sanāk dabiski. Pieaugušam – prasa prāta treniņu.  Precīza vizualizācija. Nepieķeršanās idejai. Vieglums un prieks par procesu. Vēlme to piedzīvot.

Un tad, kad kārtējo reizi man no bailēm “aizbrauc jumts”, es necīnos ar baiļu viesuļa radīto vētru, es noenkuroju savu laiviņu pie mazas saliņas, izkāpju krastā, apsēžos zem palmas un fokusēju savu uzmanību uz pērlēm, kas noklāj visu salas virsmu, tad pēc kāda laika es pamanu, ka sala kļūst aizvien lielāka, pērļu aizvien vairāk un pati jūra ir sarāvusies mazas peļķītes lielumā.

Un tad es uzburu ainavu, kurā atrodos un cenšos pārāk bargi nenosodīt savu vēlmi jūru-peļķi sasmelt pudelē un aprakt dziļi dziļi pazemē. Lai jūra ir tur, kur tā ir. Tā vienmēr norimst, kad mana uzmanība tai vairs nedod enerģiju.