Dadži

Šonakt sapņi bija kā plūsma, kā upe. Notikumi plūstoši pārgāja viens otrā, emocijas plūda brīvi un bez aizķeršanās, glāsti un maigi vārdi mijās ar asiem strīdiem; sapņa pamatnoskaņa saglabāja savu plūdenību, lai vai kas arī tika atspoguļots uz ekrāna.

Valdzinošā iespēja būt iekšā tēlā un to novērot ir ne tikai sapņa priekšrocība, šī iespēja tiek saglabāta arī pamostoties. Taču situācijas risinās daudz blīvāk, pieslēdzas laika elements, ne vienmēr, protams, bet tomēr. Turpināt lasīšanu Dadži

Advertisements

Skaistums, punkts un baiļu lēkme

Aiz loga ir melnas debesis, klausos Katie Melua – I Cried For You, lasu Mišela Velbeka “Varbūt ir sala”,  esmu pilnīgā labsajūtā, mierā un distancē no visa, grūti noticēt, ka var justies arī citādāk.

Tas, cik ļoti brīdis no brīža atšķiras tieši iekšējā, emocionālā stāvokļa dēļ, ir tieši tik jaudīgi, lai saprastu, ka neko no tā nevar saprast. Protams, var ākstīties un post factum ģenerēt dažādas idejas un skaidrojumus – man pašai ar to arī patīk nodarboties, taču pa lielam no tā diez vai ir kāda jēga. Turpināt lasīšanu Skaistums, punkts un baiļu lēkme

Kādas ilūzijas gals

Katru reizi, kad es viļos savās ilūzijās, savās sadomātībās par to, kas notiek, ir klusuma brīdis – līdzīgi tam, kāds ir, kad lielā troksnī aizkrīt ciet ausis. Pēc tam seko periods – citreiz ilgāks, citreiz īsāks – kad kļūstu par gliemezi, kas ielien savā mājā, un tas ir pats visuma centrs, nekā cita nav, tikai paša elpa skan ausīs – jo mājiņa gliemezim maza. Turpināt lasīšanu Kādas ilūzijas gals