Birkas

,

Katru reizi, kad es viļos savās ilūzijās, savās sadomātībās par to, kas notiek, ir klusuma brīdis – līdzīgi tam, kāds ir, kad lielā troksnī aizkrīt ciet ausis. Pēc tam seko periods – citreiz ilgāks, citreiz īsāks – kad kļūstu par gliemezi, kas ielien savā mājā, un tas ir pats visuma centrs, nekā cita nav, tikai paša elpa skan ausīs – jo mājiņa gliemezim maza.

Sirds tāds brīžos saraujas līdz smilšu grauda lielumam un iejūk kopējā smilšu graudu kaudzē, to vairs nevar atrast, tās nav, un sirdspukstu skaņa uz nenoteiktu laiku izgaist tukšumā, kaut kur tālu, kaut kur aiz Andromedas zvaigznāja.

Mana seja zaudē krāsu un dzīvību, ja noguļos uz asfalta, mani nevar atšķirt no tā. Dīvainas sāpes izplešas un mani aprij, un es saku sev, ka tas ir tikai uz laiku, jo vienmēr ir tā, ka galu galā sāpes mani izspļauj ārā līdzīgi kā valis  to vīru no senā mīta. Es zinu, ka krāsas atkal atgūs sevi un sirds atgriezīsies pie manis kā pazudušais dēls, mēs apskausimies un es neticēšu, ka kādreiz ir bijis kā tagad, es to aizmirsīšu.

Šajā kapulaukā ir tikai viens kritušais, un tā vārds ir ilūzija, tāpēc nevajag raudāt, ja nu tik vien, lai godam apbērētu nelaiķi, tad neliels sēru laiks, un tad kapulauku aiznesīs vējš, es to zinu, es esmu to jau pieredzējusi.

Taču mirušajiem vajag atdot viņiem pienākošos godu, tāpēc es cieņā noliecu galvu un sēroju par tevi, mana mirusī ilūzija, lai tev vieglas smiltis.

Es zinu, ka tulīt, tūlīt (varbūt pēc stundas, varbūt rīt, varbūt pēc gada vai 10 gadiem) viss šis stāsts izgaisīs un neatstās aiz sevis nekā, nevienu nospiedumu, nevienu pēdu.

Aiz cieņas pret to, kas vēl nav pazudis, taču jau ir ceļā uz nekurieni, es rakstu šo tekstu. ŠIs patiesībā ir nekrologs, es tikai tikko to sapratu.