Birkas

, ,

Aiz loga ir melnas debesis, klausos Katie Melua – I Cried For You, lasu Mišela Velbeka “Varbūt ir sala”,  esmu pilnīgā labsajūtā, mierā un distancē no visa, grūti noticēt, ka var justies arī citādāk.

Tas, cik ļoti brīdis no brīža atšķiras tieši iekšējā, emocionālā stāvokļa dēļ, ir tieši tik jaudīgi, lai saprastu, ka neko no tā nevar saprast. Protams, var ākstīties un post factum ģenerēt dažādas idejas un skaidrojumus – man pašai ar to arī patīk nodarboties, taču pa lielam no tā diez vai ir kāda jēga.

Patiesība ir tāda, ka es nesaprotu, kas notiek. Mēģinājumi kopsavilkt pasauli kādā teorētiskā rāmī, protams, sniedz drošības ilūziju, taču ir smieklīgi un aizkustinoši, ne vairāk.

Ir nakts, klusums, aiz loga viss ir kā pamiris, kaijas klusē, nav dzirdama neviena ballīte un salūtu neviens nešauj.

Esmu pārdzīvojusi kārtējo izmisuma, baiļu un pašpārmetumu lēkmi, visticamāk, ne pēdējo, iespējams, ka iziešana tai cauri ir man kaut ko devusi,  taču varbūt arī ne. Esmu diezgan skeptiska par apgalvojumiem “es no tā mācījos to un to”, jo man ir aizdomas, ka es nekad neiemācos neko. Varbūt kādā brīdī man pat šķiet, ka iemācos, taču tad paiet atkal kāds laika mirkšķis un – tadam! – izrādās, ka šī pārliecība ir kārtējā maldīšanās, kārtējie māņi.

Būs vien tā, ka esmu – metaforiski, protams – tāds pulsējošs punkts, kas ir tāds, kāds ir, lai vai kas arī notiktu; meteoru radīti caurvēji var likt uzzibsnīt vienu vai citādu krāsu miriādēm, taču punktā nekas nav mainījies, tas vienkārši ir.

Skaistums un mūzika. Tas ir visa pamats, tā man izskatās. Un es nemaz negribu ieslīgt pseidointelektuālās diskusijās par to, kas ir skaistums, patiesībā mēs taču visi zinām, kas ir skaists. Kritērijs ir vienkāršs – tā šķiet vai tā nešķiet, un viss. Un, protams, tas dažādiem cilvēkiem ir dažādi. Un tas arī vieno vai šķir – dažādas izpratnes par to, kas ir skaists. Lai vai kā tas arī izklausītos, man diezgan vienalga.