Birkas

, , , , , ,

Šonakt sapņi bija kā plūsma, kā upe. Notikumi plūstoši pārgāja viens otrā, emocijas plūda brīvi un bez aizķeršanās, glāsti un maigi vārdi mijās ar asiem strīdiem; sapņa pamatnoskaņa saglabāja savu plūdenību, lai vai kas arī tika atspoguļots uz ekrāna.

Valdzinošā iespēja būt iekšā tēlā un to novērot ir ne tikai sapņa priekšrocība, šī iespēja tiek saglabāta arī pamostoties. Taču situācijas risinās daudz blīvāk, pieslēdzas laika elements, ne vienmēr, protams, bet tomēr.

Iespēja sapnī risināt jautājumus, kas nodarbina manu prātu laika posmā starp sapni un sapni, man vienmēr ir šķitusi lieliska fīča. Lai arī, tiesa, reizēm tā ir apgrūtinoša – ja  godīgi. Ne vienmēr tomēr ir lietas, par ko gribu domāt, taču domas par tām (lietām vai cilvēkiem) uzmācīgi atgriežas un pieprasa manu pozīciju. Ir jautājumi, kurus ar prieku palaistu vējā kā kaijas, vai nomestu lejā no klints, lai nositās un lēnām noasiņo, taču šiem jautājumiem ne vienmēr labpatīk uzklausīt manu viedokli. Tie ieķeras bikšu starā kā uzmācīgs suns un vazājas līdzi, kamēr samierinos ar to klātesamību un padevīgi pieņemu iekšēja risinājuma neizbēgamību. Labā ziņa ir tā, ka viss paiet. Arī jautājumi, kad tiem ir skaidrs mans viedoklis, paklanās un aiziet – līdzīgi kā ceļinieks, kas saņēmis visu nepieciešamo un var doties tālāk.

Lēni, negribīgi, taču laikam jau neizbēgami, es sāku pieņemt laika caurspīdīgumu. To, ka sāpes, kas reiz radušās, iet cauri laika robežām un nekur nepazūd, ja tās nepieņem un nepalaiž projām. Cilvēki un notikumi ir  kā dadži – var tos ignorēt, taču, reiz pielipuši, tie paši no sevis nekrīt nost, tie ir jāpamana, jāpieņem un tikai tad ir iespēja izpurināt jaku. Pievilkšanās nekad nav nejauša, taču – kā jau viss – arī tā ir pārejoša. Kad krūze ir izdzerta, tā izgaist.