Acīm ciet

Svētdien vakarā biju uz Kontaktu. Jeb CI. Jeb kontaktimprovizāciju. Pirmo reizi ar to iepazinos 2009. gadā I-dejas mājā. Man tā šķiet. Visādā ziņā atceros, ka ārā jau bija tumšs; tumšs gandrīz visu dienu, tātad tas bija rudens.

Iesākumā bija tikai vilinājums un saspringums. Liela vēlēšanās iesaistīties, piedalīties un rotaļāties un bailes kļūdīties, bailes kaut ko izdarīt nepareizi. Turpināt lasīšanu Acīm ciet

Advertisements

Alkas

Ir brīži, kad ap mani sāk skraidīt alkas. Tieši skraidīt un tieši ap mani – apmēram galvas, plecu un krūšu rajonā. Rokas netiek skartas, arī kājas ne, ja nu vienīgi pastarpināti, jo reizēm alkas izpaužas kā nemiers, kā dīdīšanās, kā skraidīšana turpu šurpu, ātra iešana pa ielu, parku, vai pie kāda ciemos; vai kā rakstīšana, klavieru spēlēšana vai nervoza bungāšana ar pirkstiem pa galdu, palodzi, krēslu vai citu virsmu, kas gadījusies pa ķērienam. Turpināt lasīšanu Alkas

Stāsts par kādu sievieti un viņas bērnu

Reiz, sensenos laikos, aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām kādā zemē dzīvoja kāda sieviete. Viņai bija bērns. Viņa ļoti mīlēja savu bērnu – vairāk par visu pasaulē.  Un notika tā, ka cilvēki, spēcīgāki par viņu,  atņēma šai sievietei bērnu un nogalināja; viņai atņēma visdārgāko. Dziļš naids iedegās sievietes sirdī un viņa nolēma atriebties. Turpināt lasīšanu Stāsts par kādu sievieti un viņas bērnu