Birkas

, , , , ,

Reiz, sensenos laikos, aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām kādā zemē dzīvoja kāda sieviete. Viņai bija bērns. Viņa ļoti mīlēja savu bērnu – vairāk par visu pasaulē.  Un notika tā, ka cilvēki, spēcīgāki par viņu,  atņēma šai sievietei bērnu un nogalināja; viņai atņēma visdārgāko. Dziļš naids iedegās sievietes sirdī un viņa nolēma atriebties.

Dzīvi pēc dzīves šī būtne atriebās un bija veiksmīga savā atriebībā. Katru reizi, kad dusmās iekvēlojās šīs būtnes sirds, viņa sēja nāvi un iznīcību. Naidā viņa smēlās savu spēku. Diemžēl naids ir slikts sabiedrotais. Tā tikai šķiet, ka tā asmens nogalina citus. Visdziļāk tas skar tieši tos, kas naidu nes sevī.

Tā pagāja vairākas dzīves. Līdz reiz, citos sensenos laikos, citā zemē, šī būtne atkal piedzima kā sieviete. Jau nogurusi atriebties, bet nespējīga iziet no apļa, ko pati sev reiz novilkusi.

Kādā brīdī viņa pamanīja apli un pamanīja arī, ka tas pašas novilkts. Tikai pati nespēja to izdzēst. Viņa mēģināja gan tā, gan citādi, taču veiksme nebija viņas pusē – viņas izlaušanās alkas kā ievainoti putni atsitās pret neredzamu stikla sienu un gārgdami mira.

Un tad viņa lūdza, lai viņai palīdz.

Un notika tā, ka viņai palīdzēja.

Ar mums notiek tieši tas, ko mēs vēlamies. Tikai ne vienmēr mēs atceramies, ko esam vēlējušies. Un, vēloties kaut ko, ne vienmēr saprotam, ko mūsu vēlmju piepildījums mums atnesīs. Un – galu galā – ne vienmēr mēs spējam pieņemt to, ko esam izvēlējušies. Reiz. Sensenos laikos. Tik vienkārši. Un tik grūti.