Birkas

, , ,

Ir brīži, kad ap mani sāk skraidīt alkas. Tieši skraidīt un tieši ap mani – apmēram galvas, plecu un krūšu rajonā. Rokas netiek skartas, arī kājas ne, ja nu vienīgi pastarpināti, jo reizēm alkas izpaužas kā nemiers, kā dīdīšanās, kā skraidīšana turpu šurpu, ātra iešana pa ielu, parku, vai pie kāda ciemos; vai kā rakstīšana, klavieru spēlēšana vai nervoza bungāšana ar pirkstiem pa galdu, palodzi, krēslu vai citu virsmu, kas gadījusies pa ķērienam.

Parasti – ja vien tā vispār var apgalvot, jo kas gan ir “parasti” – tikai mūsu pieņēmums, kas balstīts uz sīkām drumslām, kuras mūsu smadzenēm ir labpaticies paturēt prātā, pie tam patvaļīgi interpretējot, tā kā patiesībā šīs drumslas var būt tik pat tālu no reālā notikuma kā Zeme no Andromēdu zvaigznāja – tātad parasti alkas man pārņem (vai vabrūt ilgas?) pēc kāda impulsa; tās neatnāk pašas no sevis, nē, tās ir kā pavadošā kavalērija, kā svīta karalim, kā aste komētai, kā dūmi aiz motocikla.

Saviļņojums, ko ir izraisījis kāds cilvēks, filma, izrāde, saruna, izlasīts teksts, sapnis vai vīzija, saviļņojums ir gluži kā apļi ezerā ap vietu, kur iemests akmens. Un katrs šāds saviļņojums nes līdzi kaut ko, cits prieku, cits nemieru, cits pārmērīgas skumjas, cits dusmas, cits savukārt alkas (vai ilgas? nespēju šonakt ar sevi vienoties, kurš vārds tomēr būtu atbilstošāks, lai nu paliek).

Tas ir tāds iekšējs drebulis, tāds virpulis, kas griežas dažādās ķermeņa vietās – citreiz mēles pamatnē, citreiz krūtīs, citreiz galvā, citreiz vēderā. Tas rada dziņu kaut ko pasākt, lai to virpuli dabūtu ārā. Skriet, dejot, rakstīt, kliegt, iet peldēties aukstā ūdenī, mest traukus pret sienu, kāpt uz jumta, rakstīt šo tekstu – vārdu sakot, darīt kaut ko, kaut ko. (Es labi zinu, ka teksta sākuā apgalvoju, ka alkas skraida man apkārt, tā bija, taču, kad tiku līdz šai rinkopai, izrādījās, ka tās ir iekšā manī; un patiesībā tam nav nekādas nozīmes, iekšā vai ārā, ņirb vienalga).

Un arī tas iekšējais nemiers ir dažāds, ir tāds, kas liek palīst zem segas un nebāzt degunu laukā, ir tāds, kas liek uzvilkt mīļāko kleitu un augstpapēžu kurpes, uzkrāsot acis un aiziet pie friziera; ir tāds, kas liek nogriezt matus pāris centrimetru īsumā; ir tāds, kas liek izpausties maigi un tāds, kas liek visu sapostīt savā ceļā.

Šonakt šis nemiers izpaužas kā alkas, es pat precīzi nezinu pēc kā, iespējams, ka no rīta tas viss jau būs rimis, iespējams, ka nē. Es tikai zinu, ka sajūtas mani vienmēr aizved kaut kur vai liek aizbēgt no kaut kā. Tās nekad nav neitrālas attiecībā pret manu dzīvi, tās ir kā virpuļi, kas mēdz sagriezt visu kājām gaisā, aizvirpuļot prom un – skat – re, kur tajā koka zarā meklējamas klavieres, savukārt plīts iestrēgusi kaut kur starp antenām uz jumta.