Birkas

, , , , , , , ,

Svētdien vakarā biju uz Kontaktu. Jeb CI. Jeb kontaktimprovizāciju. Pirmo reizi ar to iepazinos 2009. gadā I-dejas mājā. Man tā šķiet. Visādā ziņā atceros, ka ārā jau bija tumšs; tumšs gandrīz visu dienu, tātad tas bija rudens.

Iesākumā bija tikai vilinājums un saspringums. Liela vēlēšanās iesaistīties, piedalīties un rotaļāties un bailes kļūdīties, bailes kaut ko izdarīt nepareizi.

Es neesmu tā stāsta varone, kurā tiek slavināts apzināts, centīgs un regulārs darbs. Manas attiecības ar Kontaktu līdzinās manām attiecībām ar dzīvi vispār – dziļas, kaislīgas un intensīvas intereses posmi mijās ar atsaluma un vienaldzības periodiem.

Tomēr, reiz uzrunājis, Kontakts ir kļuvis par manu draugu. Un cilvēki, ko esmu iepazinusi, pateicoties Kontaktam – šie cilvēki uzrunā tieši manu sirdi. Lai vai kādā valodā viņi runātu – latviski, angliski, spāniski, krieviski, lietuviski, un tā tālāk.

Tāču šis ir stāsts par pēdējo svētdienu. Par Kontaktu ar acīm ciet. JAMa sākumā visi, kas bija atnākuši, reflektēja par to, ko vēlas izpētīt tuvāko pāris stundu laikā. Kāds vēlējās labāk sajust savu centru un stabilitāti, kāds vēlējās apzinātāk piefiksēt brīžus, kad ķermenī rodas saspringums, kāds vēlējās vairāk atslābināties un dabiskāk ļauties plūsmai. Es vēlējos dejot ciet acīm jeb – kā to angliski dēvē – izbaudīt “blind jam”.

Ideja radās spontāni, taču, jau iesildoties, es aptvēru, kāpēc tā ienākusi manā prātā. Jutos bikla un nedaudz atsvešināta, nevēlejos tuvoties nevienam, mani palēnām pārņēma nevilšas bailes būt uzbāzīgai. Tāpēc aizvēru acis un ļāvu savam ķermenim izpētīt telpu –  ar vienlīdz koncentrētu un neitrālu interesi par visu, ko savā ceļā satika manas rokas, kājas, mugura, galva un citas ķermeņa daļas. Grīda, sienas, radiatori, cilvēki bija vienlīdz saistoši.

Aizvērtās acis saasināja uztveri, gan tausti, gan ožu, gan dzirdi. Gluži neviļus kļuvu daudz maigāka attieksmē pret savu ķermeni, ļāvu tam būt atslābinātam un vienkārši ļauties jeb kam, kas notiek.

Tā kā neredzēju nevienu cilvēku, saskarsme ar pārējiem dejotājiem kļuva daudz intīmāka, izjustāka. Nekādi iepriekšēji pieņēmumi (par dejošanas stilu, par temperamentu, par pieredzi), neviļas lielākas vai mazākas simpātijas neietekmēja manu rīcību – jo gluži vienkārši es nevienu neredzēju.

Tā kā neredzēju arī kustību – ne savu partneru, ne savas, izvairījos arī no slazdiem, kuros gadās iekļūt ikvienam, kas lielākā vai mazākā mērā apguvis tehnikas, kā tādā vai citādā veidā atrisināt noteiktas situācijas. Tā kā neredzēju neko, ļāvu savam ķermenim ļauties vieglākajam iespējamajam risinājumam, kas katrā konkrētajā mirklī spontāni notika – krist, šļūkt, velties, celties, iet līdzi, ripot, rāpot, paņemt svaru vai atdot to, atslābināties un nedarīt neko, ļaut sevi pacelt, karāties ar galvu uz leju vai vienkārši doties prom.

Kustību dinamika, iekšējais ritms – kad plūsma no maigākas spēji pāriet straujā un asākā – ar acīm ciet tas bija vēl jo saistošāk, vēl paņemošāk.

Kad attaisīju acis, pulkstenis rādīja, ka pagājušas gandrīz divas stundas. Nejutu tās. Visapkārt viss mirdzēja. Laimīgas cilvēku sejas. Priecīgas acis. Pateicība par piedzīvoto.

p.s. Un mani neatstāj sajūta, ka tieši tā var trenēties ļauties dzīvei kā tādai. Vienkārši ļauties. Lai dzīve pati nes. Nepretoties plūsmai. Tikai izbaudīt katru kritienu un katru pacelšanos virs zemes.