Birkas

, , , , ,

Pirmā sajūta, kad iedomājos par vārdu “kontrole” ir diezgan noliedzoša – rrr, kā sunim, iekšēji rūcu. Otrā sajūta jau nav tik asa – jo apjaušu, ka šis vārds raksturo ne tikai citu kontroli pār mani (kas man, saprotams, nerada nekādu prieku), bet arī manu kontroli pār kaut ko. Jau patīkamāk, vai ne.

Trešā doma ir tāda, ka “kontrole” ir tuvu citam vārdam – “drošība”. Protams, jautājums ir kam un no kā, taču par to ne šajā teikumā.

Ceturtā doma ir par to, vai tās visas gadījumā nav lielas blēņas un vai tāda kontrole principā ir iespējama. Vai tā tomēr nav viena no šķietamībām – terminētām un viegli (agrāk vai vēlāk) brūkošām. Vai nav tā, ka jau pašā vārdā “kontrole” ir ielikta arī tās izgaišana, pašuzspridzināšanās – kad sasniegta galējā kontroles eskalācija.

Protams, nevaru neiedomāties arī par to, ka “kontrole pār kaut ko citu – ārpus sevis” nav iespējama bez “kontroles pār sevi”.

Un te nu sākas mazliet auzas.

Jo, ja iedziļinās vēl mazliet, tā īsti nošķirt nemaz nav iespējams – to “ārpus sevis” un “sevi”. Gan tāpēc, ka par “ārpus sevis” mēs patiesībā neko daudz nezinām – tikai to, ko mūsu maņu filtrs ļauj mums uztvert. Un no otras puses – ir anekdotisks stāstījums par kosmonautu, kas “debesīs neesot redzējis Dievu”, uz ko kāds ķirurgs attraucis, ka nekad, operējot smadzenes, nav redzējis prātu (vai domas, precīzi neatceros; šajā kontekstā tas būtu viens un tas pats).

Jau labu laiku esmu pilnīgi droša par to, ka nevis “es domāju”, bet gan “es uztveru” noteikta veida domas – atkarībā no tā, kā esmu “noskaņota”, tādas vai citādas domas manī ienāk, vai  – metaforiski, taču no otras puses, ej nu sazini – es kā liels kosmosa kuģis iepeldu tajās vai citās domās.

Un te sākas joki. :) Teksts sākotnēji bija garāks (vismaz vēl dažas rindkopas). Es to nopublicēju un tad – kā nu gadījās, kā ne – tehniska gļuka rezultātā teksta beigas pazuda. Emociju secība bija klasiska – iesākumā neticība, tad šoks un dusmas. Un tad kļuva smieklīgi – cik ļoti šis gadījums ilustrē manu šī vakara pārdomu tēmu. Cik nepatīkami, ka nenotiek tā, kā plānots. Cik viegli saskaisties.

Un cik ilustratīvi – kā kulaks uz acs šis notikums man parādīja, ka katrs kontroles (vai idejas par notikumu kontroli) zudums dod mums iespēju reflektēt par to, kas notiek. Dod iespēju iepauzēt, atkāpties un paskatīties uz visu no malas, no cita skatu punkta. Dod iespēju saprast, ka kontroles zudums ir iespēja visu “sākt no jauna”. Dod iespēju būt izmestam ārā no sastinguša scenārija.

Nu, tā tā dzīve ar mani runā. :) Rakstu par kontroli un šī papildina. Ar savām metodēm, saprotams.