Birkas

, , , , , ,

Ja mēs piedzimstam, lai liecinātu, tad ir vērts saglabāt skaidru skatu un novērot visu, kas notiek.

Ja mēs piedzimstam, lai mainītu, tad ir vērts laist cauri to enerģiju, kas grib plūst mums cauri – vienalga, vai tas ir vārds, skatiens vai rīcība.

Ja mēs piedzimstam, lai rotaļātos un radītu, tad ir vērts būvēt smilšu pilis un smilšu mandalas, iegrimt cilvēkos un notikumos,  un neapstāties radīšanas spēlē.

Jau tikai skatīties vien ir varens izaicinājums. Un ļaut sev uztvert to, kas redzams. Un es pat nerunāju par tiem %, kas cilvēka acij (un citiem maņu orgāniem) nav tverami.

Ja tā godīgi, man nav ne jausmas, kāpēc mēs piedzimstam. Šobrīd man šķiet, ka tieši novērošanā ir sāls. Man nav ne jausmas, cik ilgi man tā šķitīs. Taču skaidrs ir viens – vienkārši vērot (nevērtēt, netiesāt, nedusmoties un nesajūsmināties, un tādā garā) – ir gana liels izaicinājums. Un gana interesants, lai vismaz kādu laika periodu tajā pabūtu.