Birkas

, , , , ,

Man nav ne jausmas, vai “pasaules gals” 21. decembrī būs vai nebūs. Es tikai varu pastāstīt par saviem novērojumiem.  Kā jau klasiski egocentriskām būtnēm mēdz būt, galvenokārt tie ir saistīti ar mani pašu. Taču varbūt tas nemaz tik ļoti nav saistīts ar manu egoismu – galu galā mēs paši esam vienīgie, ko varam novērot. Jo pārējo pasauli jau mēs tveram tikai caur savas uztveres filtriem.

Un ko es novēroju. Jau kādu laiku, taču pēdējā laikā aizvien intensīvāk, ir tāda sajūta, it kā es tiktu no “iekšpuses izgriezta uz āru”. It kā nekā, nekā vairs nevarētu paslēpt. No sevis pašas. It kā notiktu tāda intensīva inventarizācija. It kā es tiktu izgaismota līdz pat aknām.  Nekas, nekas no tā, kas man nepatīk, ko neesmu gribējusi sevī (un citos, un situācijās) redzēt, vairs nespēj noslēpties.

Spēcīgāk kā jebkad agrāk izjūtu, kas man patiešām ir svarīgs.  Bērni. Draugi. Mājas. Spēcīgāk kā agrāk izjūtu, kas man paņem spēku, kas dod. Cik vien ir iespējams, pievēršos tam, kas spēku dod: tuvi cilvēki, meditācija, joga, mūzika (kas man patīk), daba.

Nezinu, kas notiks 21. decembrī, taču izjūtu pārmaiņas un izjūtu, ka tās šobrīd notiek sevišķi intensīvi. Kundalini jogas tradīcijā, ko praktizēju, jau izsenis runā, ka šobrīd mainās laikmeti. Zivs laikmetu nomaina Ūdensvīra laikmets. Mainās enerģijas, mainās vērtības, mainās struktūras. Tāpēc Kundalini jogā ir speciāli šim pārejas laikam ieteiktas mantras un vingrinājumi, ko praktizēt – lai spētu pārmaiņas uztvert vieglāk.

Reizēm es domāju, ka tā ir liela dāvana – būt par šo pārmaiņu dalībnieku, liecinieku.

Un vēl es jūtu, kas ļoti palīdz: pateicība. Par to, kas dots. Par ķermeni un prātu, ko varam lietot. Par notikumiem, ko varam piedzīvot. Par skaistumu, ko varam izbaudīt.