Birkas

, , , , , ,

Pagājušajā nedēļā man piezvanīja Zane un jautāja, vai es gribu piedalīties vienā pasākumā. Zane nemaz neslēpa, ka es neesmu “atslēgas persona” šim zvanam, jo, skaidra lieta, ne es māku filmēt, ne montēt. Taču es pazīstu Olafu, kas to visu prot. Un vispār “esmu lieliska”. Pēc telefona sarunas priekšstats par pasākumu man vēl joprojām bija visai miglains, taču bija visai skaidra sajūta, ka tas varētu būt “jautri” un “interesanti”. Kas ir gana spēcīgs arguments, kad tiek domāts, “kā labi pavadīt laiku”.

Pasākums notika pagājušajā nedēļas nogalē, saucās “Kino Kaceklis”. Bijām četri – Zane, Mārīte, Olafs un es. Mūsu tēma: “fantāzija”. Uzdevums: uzfilmēt tīzeri (āķi) neesošai filmai, ievērojot žanra specifiku un iekārdinot skatītāju. Nu ar to kārdināšanu mums viss kārtībā. Žanrs hmmmm nemanot aizslīdēja…procesa laikā.

Bija ko noņemties – filmējām visu sestdienu un svētdienu. Un pa vidu man vēl bija jāaizskrien uz Baroka deju koncertu (atrādījām draugiem, ko esam pusgada laikā iemācījušies) un uz Jazz dejas nodarbību. Toties mans kaķis turpināja savu karjeru kinobiznesā – pēc epizodiskās lomas šajā sižetā (kopā ar Goran Goru), Minka sniedza savu ieguldījumu arī filmas “Slēptie pakalni” tīzerī.

Filmēšanas studija, skaņu ierakstu studija, montāžas telpa un, protams, pati scenārija slīpēšana notika manā dzīvoklī. Manā istabā vairs nav neviena nenofilmēta stūra.

Tā kā filmas tīzera stāsta varones ir ļoti neparastas būtnes, lai nofilmētu stāstu viņām atbilstošajā fokusā, nācās mazliet paņemties. Tā smējusies nebiju sen. Pārējie arī.

Un te nu rezultāts.