Birkas

, , , , , , , ,

Es oficiāli pasludinu, ka tieši šodien (ap pusdienas laiku) es atzinu savas sirds tiesības. Paldies manai draudzenei I. par to, viennozīmīgi. Kad pamodos, man nebija ne jausmas, kas notiek. Un vēl mazāk jausmas pirms mūsu sarunas man bija par to, kur tā galu galā aizvedīs.

Pamodos ar skaidri izteiktu nemiera, bezpalīdzības, izmisuma un dusmu dominēšanu hmmm kur? savā galvā? ķermenī? nu, kaut kur manā izplatījumā visi iepriekšminētie mošķi bija sarosījušies, devušies karagājienā ar nepārprotamu mērķi piebeigt mani.

Ieroči viņiem bija baisi. Manā domu ekrānā viens otru nomainīja tādi teikumi kā “viss, pie kā es ķeros, galu galā sabrūk”, “neko iesākt nav jēgas”, “kāpēc es neesmu tāda kā “visi””, “gribu palikt zem segas un ārā nelīst”, “šī pasaule ir pārāk briesmīga, lai es tajā piedalītos” – un tādā garā. Tas bija vēl jo šausmīgāk tieši tāpēc, ka miegā es laidos iedvesmas pilna un pacilāta.

Kad biju ielenkta ne pa jokam, manā galvā dunēja, iekšas griezās, kājas un rokas trīcēja un asaras sariesās acīs, es pati jutos kā pēdējā neveiksminiece un muļķe, sapratu, ka kaut kas jādara lietas labā. Un steidzami.

Jau ilgāku laiku zinu, ka tieši sarunā ar cilvēku, kam uzticos, vispār spēju saprast, kas ar mani notiek. Tieši runājot, domas noskaidrojas un kļūst redzamas man pašai. Un arī tās domas, kas man pašai nepatīk par ko sevi nosodu un par ko kaunos, izteiktas, pārstāj mani mocīt.

Saruna bija gara, gara un paldies I. par to. Un pats galvenais, ko es tās laikā sapratu, ka nedrīkstu ignorēt sirds argmentus savā dzīvē – nekad un nekādā kontekstā. Ja es to daru, viss pamirst manī un ap mani, izkalst, dzīvības enerģija pamet manus vārdus un manu rīcību, un arī es palēnām dziestu.

Vienmēr esmu to sev pārmetusi – kāpēc esmu tik emocionāla, kāpēc tik jūtīga. Maldīgas iedomas to “izņemt” no sevis arī bija viens no argumentiem, kāpēc, piemēram, sāku praktizēt jogu.

Tad es vēl nesapratu, ka emocijas ir tikai vēstnesis – nogalinot to, ziņa nemainās. Vienkārši tiek atrasts cits vēstnesis, piemēram, slimība. Ir svarīgi vēstnesi uzklausīt, sadzirdēt, ko tas saka. Un ir svarīgi vēstnesi cienīt.

Tāpēc es šodien oficiāli atzīstu, ka cienu savas emocijas, savu jūtīgumu un savu sirdi. Es zinu, ka atverot sirdi, emocijas plūst kā straume, un tikai mūsu iedomas ir tās, kas liek tās šķirot “labajās” un “sliktajās”. Tās ir kā savīta spirāle, ja tās atverās, tad atverās viss spektrs.

Cienot savu sirdi un savas emocijas, es šodien nolēmu pārstāt sev pārmest, ka man ir grūti komunicēt ar cllvēkiem, ar kuriem man nav brīvas abpusējas enerģijas apmaiņas.

Runājot ar I., es sapratu arī to, ka neesmu cilvēks, kas darbu dara, galvenokārt vadoties no prāta apsvērumiem. Darbs ir ļoti svarīga manas dzīves sastāvdaļa, ja es neatdodu savu sirdi pilnībā tam, ko daru, ja es tam neticu, es to nespēju vairs darīt. Protams, kādu laiku es to vēl varu veikt, laika gaitā izveidojušās profesionālās iemaņas liek rezultātam izskatīties pieklājīgi, taču tā vairs nav tā jaudīgā enerģijas apmaiņa, kas ir tad, ja darbā iesaistās mana sirds – manas jūtas, mana enerģija, mani sapņi.

Es esmu tāds cilvēks kā Fenikss – man vajag degt par lietu, man vajag sajust vīziju un tās enerģiju, man vajag kļūt par daļu no sapņa, kamēr to īstenoju. Tās var būt “mazas” un tās var būt “lielas” lietas, tas pat nav svarīgi.

Piemēram, kad uzzināju, ka Jēlas universitātes pētījumā Latvija atzīta par 2. zaļāko valsti pasaulē, mana sirds dega par to, lai šo ziņu uzzinātu pēc iespējas vairāk Latvijas iedzīvotāju. Latvija ir tik skaista un bagāta, taču ikdienā mēs bieži to nepamanām, mēs nemākam lepoties ar to, kas mums ir. Un tas ir bīstami, jo šī nepamanīšana ilgtermiņā var pazudināt to, kas mums ir – tā ir mūsu daba, mūsu kultūra un mūsu valoda. Un  tas arī bija pats galvenais iemesls, kāpēc man bija svarīgi runāt par to.

Bet par tiem mošķiem – runājot ar I., es sapratu, kāpēc tie mošķi pie manis atnāca. Es sapratu, ko tie patiesībā man grib pateikt, es sapratu, ka tie ir vēstneši un vēstnešus nenogalina, tos pieņem ar cieņu.

Tie man gribēja pateikt, ka nekā savādāk es nekad nevarēšu un ka nevajag pārdzīvot par to, vienkārši tā tas ir un viss. Ja ir ideja, kam es ticu – es degu, ir enerģijas apmaiņa starp manu sirdi un ideju, viss notiek. Un, ja es gribu būt laimīga, tieši tam ir jābūt galvenajam argumentam, kāpēc kaut ko darīt vai nedarīt. Un viss. Tik vienkārši.

Un es sapratu arī, kāpēc mošķi ir sarosījušies tieši tagad. Tūlīt uzsākšu darbu pie viena projekta, kas mani iedvesmo. Taču manā neapzinātajā izplatījumā bija palikuši nosēdumi par to, kas notiek, ja ļoti aizraujos. Ka tas nes ne tikai prieku, bet arī sāpes. Jo emocijas nekad neatveras vienā spektrā, vismaz ne man. Tad nu labi. Es pieņemu to, ka būšu arī dusmīga, nikna, man kaut kas riebsies un nepatiks, gribēsies vemt un spļaudīties. Jo izskatās, ka tikai ar šādiem nosacījumiem es varu dabūt arī to, kas man ir svarīgs. Iedvesmu un prieku, ko sniedz darbs. Vismaz šobrīd. Jo šobrīd es esmu tieši tāda.