Vienkāršas lietas

Man patīk darīt vienkāršas lietas. Staigāt basām kājām pa mežu un pludmali. Ēst meža zemenes. Cept pankūkas. Apliet puķes. Dziedāt šūpuļdziesmas vakarā. Piknikot. Stundām runāties ar draudzenēm, dzerot kakao, tēju vai ko citu. Dejot. Ēst vakariņas kopā ar mīļajiem. Braukt ar riteni. Meklēt mellenes mežā. Brist pa sniegu un klausīties, kā tas gurkst.

Tas viss piešķir dzīvei gaišumu un krāsu. Nomierina. Liek izjust dziļu pateicību.

Manam prātam reizēm patīk sarežģītas lietas. Meklēt kaut ko kaut kur, kur nekā nav. Saskaldīt matus nanodaļās. Aizmaldīties izsmalcinātības labirintos. Iestrēgt iedomātajā pagātnē vai iedomātajā nākotnē – iedomātajā, jo mūsu dzīve notiek tikai un vienīgi tagadnē.

Tāpēc katru reizi, kad pamanu, ka mans prāts atkal ir devies savās izklaidēs, es sāku darīt kādu vienkāršu lietu. Es vairs nepārmetu prātam, ka tas dara to, ko nu katru reizi tas dara. Tāda ir viņa daba. Es tikai novelku sandales un iekāpju peļķē, ļaujot dubļiem aptvert manas pēdas. Vai arī apsienu priekšautu un eju gatavot vakariņas. Vai sāku vingrot – “pieci tibetieši” ir nenovērtējams dārgums, piemēram. Vai eju dušā un dziedu skaļā balsī. Vai eju dejot.

Vārdu sakot, man ir varianti. Un man ir prieks par to. Skaidra lieta. Ko darāt jūs?

Advertisements

3 thoughts on “Vienkāršas lietas

  1. Īstā dzīves garša šajās vienkāršajās lietās. Man patīk audzēt puķes, sevišķi petūnijas, balzamīnes un gerānijas. Un visu pārējo, protams. Šī darbošanās mani dara mierīgu, līdzsvarotu un laimīgu.
    Gadu gaitā esmu iemācījies dzīvot klusumā – prāts radināts nejaukties pārlieku.
    5 tibetieši, tensegrity, atspiešanās no grīdas utml., sagādā prieku. Sen esmu ievērojis, ka staipīšanās ceļ noskaņojumu un labsajūtu.

    Naktis pie kāda meža ezera.

    Dejot vienmēr paticis ļoti, bet pēdējo reizi to esmu darījis varbūt gadus 15-20 gadus atpakaļ.
    Ja skumji, ļoti palīdz ģitāra vai taustiņi.

  2. Redz, kā tas ir: cilvēks izdomā visādas izklaides sev un citiem un savam naudas makam par prieku, lai prāts nejaucas pasaules īstenībai pa vidu, bet tādas vietas, kur visu gadu var šļopāt pa kitušām čaukstenēm rudens lapām – nav! Tikai es domāju – kur gan beidzas prāts un sākas iztēle? Un kāpēc nomākt iztēli? Arī prātu Dievs mums ir devis labai lietošanai. Es dodu priekšroku draudzībai. Ar savām rokām, kājām, aknām un tā tālāk… prātu, sapņus, iztēli ieskaitot. Izdodas ar vien labāk. Mums visiem :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s