Birkas

, , , , , ,

Man patīk darīt vienkāršas lietas. Staigāt basām kājām pa mežu un pludmali. Ēst meža zemenes. Cept pankūkas. Apliet puķes. Dziedāt šūpuļdziesmas vakarā. Piknikot. Stundām runāties ar draudzenēm, dzerot kakao, tēju vai ko citu. Dejot. Ēst vakariņas kopā ar mīļajiem. Braukt ar riteni. Meklēt mellenes mežā. Brist pa sniegu un klausīties, kā tas gurkst.

Tas viss piešķir dzīvei gaišumu un krāsu. Nomierina. Liek izjust dziļu pateicību.

Manam prātam reizēm patīk sarežģītas lietas. Meklēt kaut ko kaut kur, kur nekā nav. Saskaldīt matus nanodaļās. Aizmaldīties izsmalcinātības labirintos. Iestrēgt iedomātajā pagātnē vai iedomātajā nākotnē – iedomātajā, jo mūsu dzīve notiek tikai un vienīgi tagadnē.

Tāpēc katru reizi, kad pamanu, ka mans prāts atkal ir devies savās izklaidēs, es sāku darīt kādu vienkāršu lietu. Es vairs nepārmetu prātam, ka tas dara to, ko nu katru reizi tas dara. Tāda ir viņa daba. Es tikai novelku sandales un iekāpju peļķē, ļaujot dubļiem aptvert manas pēdas. Vai arī apsienu priekšautu un eju gatavot vakariņas. Vai sāku vingrot – “pieci tibetieši” ir nenovērtējams dārgums, piemēram. Vai eju dušā un dziedu skaļā balsī. Vai eju dejot.

Vārdu sakot, man ir varianti. Un man ir prieks par to. Skaidra lieta. Ko darāt jūs?