Birkas

, , , , ,

Vai esat kādreiz domājuši, kas vada jūsu dzīvi? Es par to domāju diezgan bieži. Kam es sekoju? Kā lietas un notikumi atnāk pie manis? Kā tie uzplaukst – vai neizplaukst? Reizēm tie izaug lieli kā palmas, taču reizēm nonīkst, tikko sākuši dzīt saknes.

Šobrīd es sekoju enerģijai. Sajūtu, kas  mani uzrunā. Ja uzrunā, sekoju. Paļaujos uz to, ka dzīve labāk par mani zinās, vai šī spontānā rīcība atnesīs man mirdzošu lausku, vai arī pievedīs pie jūras.

Kādu laiku mēģināju rīkoties savādāk – izdomāt vairākus soļus uz priekšu, mazliet pashēmot un paplānot. Vadījos no priekšstatiem un pieņēmumiem “kā būtu labāk”. Un tad es saskāros ar to, ka man pašai tādā celtnē trūka elpas. Trūka dzīvības un plašuma.

Tagad es redzu, kā viens notikums aizve pie nākošā. Viens cilvēks pie otra. Dzīve atveras  – pati un maigi, maigi. Tā uzšņāc kā čūska, kad nejūtu ritmu. Es to pieņemu.  Un mācos atcerēties, ka es pati esmu savas dzīves centrā. Notikumi, cilvēki, emocijas – tās ir kā dāvanas. Tos iedod uz brīdi, tad paņem nost. Un es mācos ļaut tam notikt.

Kaut kādā aspektā nav pat būtiski, kā citi cilvēki rīkojas – viņu rīcība ir viņu pašu dzīves stāsts. Mans stāsts ir sekot enerģijas plūsmai, redzēt un apzināties visu, kas notiek, un būt atvērtai, būt dzirdošai.

Ja kāds notikums vai kāds cilvēks aizveras, tātad dzīve man gatavo ko citu. Iespējams, esmu uzzinājusi visu, kas man šajā ceļa posmā bija jāuzzina.