Birkas

, , , , , , ,

Nesen es piedalījos vienā 8 stundu garā meditācijā. Kaut kādos momentos piefiksēju, ka visu manu būtni ir pārņēmusi sajūta, ka “to vairs nevar izturēt”. Vienā tādā brīdī es sāku vērot, kas tad ir “tas'”, ko “nevar izturēt”. Tā bija tāda kā neizturama neizturamība, taču nenodefinējama un nenoķerama. Tā kā es biju nolēmusi “izturēt līdz galam”, tad izturēju arī to. “Neizturamība” ir ļoti, ļoti mokoša, ir ļoti grūti saglabāt noteikto ķermeņa stāvokli un darīt noteiktās darbības (šinī  meditācijā tā bija konkrēta mantra), ir ļoti spēcīga vēlme darīt “jeb ko citu” – iet kaut kur, apgulties, skriet prom, lēkāt, nu vienalga ko.

Taču, kad atgriezos mājās un domāju par to, nevarēju nepamanīt līdzības starp “ikdienas dzīves momentiem” un noteiktiem prāta un ķermeņa stāvokļiem meditācijas laikā. Tikai “ikdienas dzīvē” tādas “neizturamības” reizēm velkas ilgāk un ne vienmēr es tās tā skaidri uzreiz apzinos.

Mierinoši ir tas, ka tikko kā apzinos, ka mani atkal ir pārņēmusi kārtējā “neizturamība” kaut kas tomēr mainās – paliek vieglāk. Kaut vai tāpēc, ka esmu to pamanījusi un man IR pieredze, ka tādas “neizturamības” tomēr pāriet. Jo viss taču pāriet.

Ja skatās analoģiski, būt “neizturamībā” ir kā atrasties virpuļa perifērijā – taču, lai nokļūtu centrā (kur ir mierīgs un kluss), tai “neizturamībai” ir jāiziet cauri. Tā neizturamība ir kā Sfinksas vārti. Vai nu izej tiem cauri, vai paliec turpat.

Jo, kā man šobrīd izskatās, virpuļi ir kā pārejas – no viena izpratnes līmeņa uz nākošo.