Birkas

, , , , ,

Reizēm es esmu “īstajā laikā un īstajā vietā”. Un reizēm es jūtu, kam tieši “ir pienācis laiks”, kas ir jādara tieši tajā laikā, “kas tagad ir atnācis”.

Un reizēm es to nejūtu nemaz.

Pēdējā laikā es bieži domāju par grieķiem un viņu dieviem. Par to, cik grieķi ir bijuši gudri. Katram kaut cik jaudīgam enerģijas aspektam viņi iedeva vārdu. Viņi ne tikai iedeva vārdu, viņi spēja to aprakstīt un zināja, kā godināt.

Un viņi zināja arī to, ka dievu rotaļās cilvēks vienmēr zaudē.

Tā bija gan Trojas karā. Gan konkursā, kurā nominēt visskaistāko no dievēm lika kādam nabaga mirstīgajam. Gan citos stāstos.

Ir dievi, kas labi saprotas savā starpā. Ir dievi, kas karo. Ir, kas vij intrigas. Un visās šajās spēlītēs notiek ārprātīgi jaudīga enerģijas apmaiņa. Un cilvēks ir tikai pa vidu tam. Un vienīgais, ko tas cilvēks var darīt, ir plika apzināšanās, kas notiek. Ja nolemts sašķaidīt, viņu sašķaidīs šā kā tā. Ja nolemts iemest kaut kur, viņu iemetīs šā kā tā.

Un vairākiem no dieviem ir sirēnu balsis, viņi sastāsta nezin ko tam mirstīgajam. Un viņš to ņem par pilnu.

Mana dzīve ir visa šī grandiozā dievu orķestra rotaļlaukums. Viņi spēlējas ar mani, kā viņiem tīk.

Viss, ko varu darīt, ir tikai apzināties, kas notiek un pieņemt to visu. Tas ir tik grūti.

Un tas ir tik grūti – nedarīt neko. Kad apjaut, ka nav īstais laiks. Un – ka varbūt īstais laiks tā arī nepienāks. Un ka varbūt ir notikumi, kas nomirst, pat vēl īsti nesākuši izpausties redzamajā, blīvajā pasaulē. Un ka reizēm ir tā, ka neko es tur nevaru darīt.