Birkas

, , , ,

Reizēm es domāju par savu dzīvi kā par stāstu krājumu. Nē, precīzāk, kā par grāmatu, kurā ir vis-kaut-kas – mazi dzejoļi, garākas noveles, paradoksāli pastāsti, majestātiskas odas, frivolas anekdotes, sirdi žņaudzošas drāmas un jokaini feļetoni.

Kad domāju šādā formātā, notikumi iegūst vieglumu, telpu un gaismu starp mani un tiem. Stāsti pārklājas, papildina viens otru, dažādu stāstu varoņi vienlaicīgi spēlē dažādas lomas dažādos darbos, kas rit paralēli – tādā kā 3 D, nē, kā 5 D pasaulē.

Ir arī mūzika un bildes, vairākas no tām ir ārkārtīgi skaistas, dažas neveiklas un naivas.

Reizēm es nonāku arī citu stāstos – to es manu pēc tā, ka mana apjukuma līmenis tad ir krietni augstāks kā parasti. Jo tāpēc jau tie ir citu stāsti, ka tajos es ieņemu lomas, kādas man pat prātā nav nākušas.

Reizēm mans stāsts un kāda cita stāsts pārklājas – taču katrs no mums to raksta savādāk, viens kā drāmu, otrs kā epifāniju, vai viens kā komēdiju, bet otrs kā detektīvu. Iespēju spektrs ir plašs.

Šodien es sapratu, ka ir tikai viens veids, kā laimīgi būt – tas stāsts ir jāmīl. Gan tas, ko rakstu es pati, gan tas, kurā esmu viens no tēliem kāda cita grāmatā. Tas stāsts ir jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un ir jāatzīst stāsta skaistums – jo stāsti vienmēr ir skaisti, tāda ir viņu daba.