Birkas

, , , , ,

Es vairs neatceros to muļķīgo brīdi, kad nolēmu, ka gribu zināt, “kā ir”. Iespējams, tas bija bērnībā. Bet varbūt arī ne. Varbūt tas bija brīdī, kad, bēgot no sāpēm, nolēmu meklēt glābiņu jogā. Tad es vēl nenojautu, ka, mūkot no vilka, esmu ieskrējusi lācim ķetnās.

Joga var iedot mieru, uz kādu brīdi, jā. Var iedot daudz enerģijas. Un – iedot to pašu, no kā jau reiz muku. Iedot sāpes, kas rodas, kad redzi, kā patiesība – palēnām vai strauji, kā nu kuro reizi – atklājas skatienam, un nezin kāpēc tas sāp.

Nekādi nesaprotu, kāpēc tas sāp.

Kas gan tur varētu sāpēt?

Nu labi, sabrūk ilūzijas – par sevi, par citiem, par situācijām. It kā tas taču ir labi. It kā “mēs visi uz to taču tiecamies”. Un dīvainā kārtā – kad iziet tam sāpju valnim cauri, tai drausmajai sāpju inkvizīcijas istabai – tad patiešām kļūst vieglāk, viss ir vienkāršāk. Patiesība tiešām atbrīvo, jā, taču tas nenotiek uzreiz. Pirms tam ir adaptācijas kambaris, un tas ir briesmīgs.

Kad man sāp, jo “esmu kaut ko ieraudzījusi” – par sevi, par situāciju, pašā afekta virpuļa vidū es bieži vien mēģinu saprast, kas notiek. Kāpēc es raudu? Kāpēc krūtīs, šķiet, tūlīt tūlīt kaut kas pārplīsīs? Kāpēc prātu pārņem bezcerība, izmisums un milzīgs nogurums? KAS NOTIEK???

Tīri teorētiski es saprotu, ka manā galvā (un ne tikai manā, arī visu jūsu galvās) čum un mudž no ilūzijām, no māņiem, no maldīgiem pieņēmumiem, un brīdī, kad patiesības gaisma iespīd visā tajā ņudzeklī, tā izdedzina laukā visu drazu. Vai vismaz daļu. Bet kāpēc tas sāp? Kas tur var sāpēt? Ne tā ir roka, kas iespiesta durvīs, ne kāja, kam kāds idiots ir uzmetis virsū akmeni. Nekā tur nav. Nekā. Un tas nekas tā sāp, ka grūti to izturēt. Faktiski neiespējami.

Kad to visu uzrakstu, paliek daudz vieglāk. To es arī nesaprotu. Kas tad notiek? Kur tās sāpes pazūd, burtos, vai? Vai arī, piemēram, ja sāpi izstāsta draugam – kur tā paliek? Vai, ja izdejo. Vai, ja izspēlē klavierēs. Kur tā paliek?

Droši vien tā ir enerģija, kas radīšanas brīdī vienkārši maina formu. Taču vienalga neatbildēts paliek jautājums – kas ir tas, kas sāp?

Kā tukšums var sāpēt? Kā var sāpēt kaut kas, kā nav? Kā var sāpēt ilūzija, kas izgaist?