Birkas

, , , ,

Tas nu man šodien ir skaidrs – lai es būtu laimīga, man ir vajadzīga telpa. Visās šī vārda nozīmēs. Es nevaru bez savas teritorijas – es neesmu tik vieda, lai vēsā mierā akceptētu visādas frekvences, kas gāžas virsū. Man vajag savu maģisko apli, savu templi, savu miera ostu, savu vietu, kurā esmu tikai es un dažas lietas. Grāmatas, puķes. Ir labi, ja atnāk kaķis. Ir labi, ja pa rokai ir dators ar internetu. Ir labi, ja ir, kur gulēt. Ir labi, ja reizēm atnāk ciemiņi. Uz laiku.

Un es nevaru bez savas telpas arī citā šī vārda nozīmē – bez attāluma starp sevi un citiem. Tas attālums, protams, mainās, tas ir tāda mainīga substance, kā gumija vai kā želeja, taču, ja tas paliek par ciešu, es smoku nost.

Tas, kas mani mulsina un ko es nesaprotu – kāpēc es reizēm pati to attālumu nospriegoju tik mazu, ka man vairs pašai nav vietas. Nekādas loģikas tajā nav. Nekāda veselā saprāta tajā nav. Un – galu galā – nekā jauka tajā arī nav.

Lai pieņemtu citus, lai mīlētu citus, ir jābūt vietai, kur tas notiek. Neviena deja neveidojas bez mainīgas distances, neviena dziesma neveidojas bez dažāda ilguma tukšumiem starp skaņām, planētām vajag katrai savu teritoriju un pat atomiem to vajag.

Pēdējo divu nedēļu mīkla man pašai ir – kāpēc, ja es tik labi zinu, kas man ir nepieciešams un kas man traucē – kāpēc vienalga es reizēm izdaru tā, lai man nav labi? Kāpēc es atņemu sev telpu, ja zinu, ka man to vajag; kāpēc es fokusēju uzmanību uz kādu punktu horizontālā līmenī, nevis vertikālā? Vai tiešām tikai tāpēc, lai to novērotu un par to uzrakstītu brīdī, kad atkal ap mani ir telpa, kur elpot?

Un kāpēc cilvēciskajam prātam ir tik viegli kļūt atkarīgam? Kāpēc šī tieksme saglabājas – mainās tikai atkarības veidi? Un kāpēc šajās atkarībās ir tāds vilinājums? Kas ir tas, kas pievelk?

Es esmu pamanījusi, ka man mēdz būt dažādi mentāli – emocionālie stāvokļi, kas pilnīgi noteikti man nenes “neko labu”, visādā ziņā – ilgtermiņā. Taču, esmu pamanījusi arī, ka, esot tajos, reizēm ir liels kārdinājums iegrimt dziļāk un dziļāk, un nemaz nevest sevi ārā no tiem. Lai arī es pat zinu dažādas tehnikas, kas tos var mainīt. Tas paradokss ir, ka – tā vien izskatās – reizēm es pat gūstu tādu dīvainu un slimīgu baudu no tāda vieglāka vai smagāka “gruzona” (sauksim to tā, šis vārds fonētiski ir ļoti precīzs).

Vārdu sakot, skaidrs man tas nav. Taču – man par laimi – man nosacīti ātri viss apnīk. Un arī šādi stāvokļi. Es tajos iegrimstu, grimstu, slīkstu un…tad vienā brīdī vienkārši izeju no tiem. Klik, un esmu laukā.

Esi sveicināta plašā telpa, kas paveras!