man te daži jautājumi

un kā tas nākas, ka tik bieži tas, ko es gribu, ir tieši tas pats, ko es negribu?
un kā tas nākas, ka reizēm miers iet roku rokā ar garlaicību?
un kā tas nākas, ka reizēm sapņi piepildās tik ātri, ka nozib gar acīm kā tādas komētas, aiztraucas tālāk un es pat nesaprotu, vai piedzīvoju to, vai tas tikai atmiņu rēgs?
un kā tas nākas, ka reizēm izpratne atnes līdzi vienaldzību?
un kā tas nākas, ka tik bieži tieši tas, kas mani biedē, ir tieši tas, kas mani atgriež dzīvē?

Advertisements

uguns

un tad es aizveru acis, un redzu baltu laivu. arī bura ir balta, ūdens ir gaiši zils un dzidrs, debesis ir spožas, spīd saule. sauli pašu es neredzu, taču ir ļoti gaišs. ūdens mirdz, taču maigi. tas ir tik dīvaini, es nejūtu vēju, taču bura ir piepūsta; nevaru saprast, vai laiva slīd uz priekšu vai arī ir noenkurota.

tā ir kādas siltās zemes jūra, varbūt līcis. pamalē es redzu kalnus. es atveru acis un aizveru tās vēlreiz. nē, varbūt tā nav jūra, varbūt tas ir liels ezers. redzu kokus, tie ir pārlīkuši pāri ūdenim. ir kluss. ir tik ļoti kluss.

un tad es ieraugu tavas acis, tuvu, pavisam tuvu. es nespēju saskatīt krāsu, lai gan zinu, ka tās ir zilgani pelēkas, ir pārāk daudz visa kā, viss kosmoss ir sakoncentrējies tieši šajā brīdī.

šoreiz es nesaku neko, es ļauju sev nerīkoties, es ļauju sev izgaist, no manis nepaliek nekā. neviena vārda, nevienas skaņas, nevienas krāsas.

paliek tikai karstums.

paliek tikai karstums un es ļauju sev kļūt par daļu no tā.

paliek tikai uguns.

es to pieņemu.

es esmu uguns.

tā ir atslēga, ko meklēju jau tik ilgi.

uguns.

es gribu

brist pa karstām smiltīm gar jūru, iegremdēt seju rasainā zālē, uzkāpt kokā un pieglaust vaigu tā stumbram, iekurt ugunskuru un ieelpot tā smaržu, vērot kā pankūka no baltas kļūst samtaini brūna, klausīties mūziku, kas noglāsta, dusmoties un tikt pieņemta, izvemties un saņemt vēsa ūdens glāzi, raudāt un tikt mierināta, lēkāt pa batutu un smieties pilnā kaklā, iegremdēt plaukstas zemē un sajust tās vēsumu, gulēt uz grīdas un ieelpot sakarsušo dēļu smaržu, ieritināties azotē un nedomāt pilnīgi neko, sēdēt upes malā un raudzīties mazajos vilnīšos, kas sitas pret krasta smiltīm, griezties ap savu asi līdz noreibst galva, tad nokrist zemē un aizvērt acis, nolaizīt mazliet pakusušu saldējumu, iecirst zobus vēsā arbūza šķēlē, gulēt saulē un sajust, kā pamazām apdeg āda, sēdēt un sajust, kā sudrabaini viļņi pārņem ķermeni, līdz ir tikai viļņi, aizvērt acis un ieraudzīt krāsu uguņošanu, izjust pateicību kā pāri plūstošus palus, iegrimt ūdenī un sajust tā miljons pieskārienus ādai

Mērķis. Pazudis. Kur un kāpēc?

Saslimu. Šovakar jau labāk, sēžu un prātoju. Par mērķi. Vai tas ir tik nepieciešami? Vai bez tā nevar? Esmu pamanījusi, ka laiku pa laikam noformulēju sev visādus mērķus – lielākus, mazākus, “nopietnākus” un tādus “frivolākus”. Jau kādu brīdi jūtu tādu kā kņudoņu. Nenosakāmu. Tur kņud mans “mērķu formulēšanas departaments”. Tramīgi knosās, sūta man faksus un mājienus, zvana un met ar papīra lidmašīnām. “Kur ir?” viņi brēc, “Kur tavi mērķi? Dod mums uzdevumu! Mēs nevaram bez tā!”

Īstenībā es nesaprotu savu vilcināšanos. Ik pa laikam it kā pat slinki kaut ko pafromulēju, kaut ko pasapņoju, taču nav degsmes tajā, vairs nav. Kāpēc nav? Es nezinu. Turpināt lasīšanu Mērķis. Pazudis. Kur un kāpēc?

Filisas Mricas Ārdokas dzīve, nāve un daiļrade

Pirms pāris gadiem, kad veidojām performanci “Spogulis” (un tā radās no fantāziju mākoņiem, ideju miriādēm un spontāniem iedvesmas zibšņiem), manā galvā radās kāds iedomu tēls – Filisa Mrica Ārdoka.

Tēls bija tik dzīvs, tik spilgts – padalījos tajā ar draudzenēm, arī viņām patika. Sacerējām vairākus no “Filisas darbiem” (piemēram, es sarakstīju nelielu fragmentu no kāda “viņas prozas darba” un dažus Filisas “dzejoļu atdzejojumus”, Elīza, laikam, fragmentu no “mazā tirāžā izdotajām, taču slavenajām Filisas “Esejām””); visas kopā tikām skaidrībā arī par to, kāda ir viņas biogrāfija. Turpināt lasīšanu Filisas Mricas Ārdokas dzīve, nāve un daiļrade