uguns

un tad es aizveru acis, un redzu baltu laivu. arī bura ir balta, ūdens ir gaiši zils un dzidrs, debesis ir spožas, spīd saule. sauli pašu es neredzu, taču ir ļoti gaišs. ūdens mirdz, taču maigi. tas ir tik dīvaini, es nejūtu vēju, taču bura ir piepūsta; nevaru saprast, vai laiva slīd uz priekšu vai arī ir noenkurota.

tā ir kādas siltās zemes jūra, varbūt līcis. pamalē es redzu kalnus. es atveru acis un aizveru tās vēlreiz. nē, varbūt tā nav jūra, varbūt tas ir liels ezers. redzu kokus, tie ir pārlīkuši pāri ūdenim. ir kluss. ir tik ļoti kluss.

un tad es ieraugu tavas acis, tuvu, pavisam tuvu. es nespēju saskatīt krāsu, lai gan zinu, ka tās ir zilgani pelēkas, ir pārāk daudz visa kā, viss kosmoss ir sakoncentrējies tieši šajā brīdī.

šoreiz es nesaku neko, es ļauju sev nerīkoties, es ļauju sev izgaist, no manis nepaliek nekā. neviena vārda, nevienas skaņas, nevienas krāsas.

paliek tikai karstums.

paliek tikai karstums un es ļauju sev kļūt par daļu no tā.

paliek tikai uguns.

es to pieņemu.

es esmu uguns.

tā ir atslēga, ko meklēju jau tik ilgi.

uguns.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s