Birkas

, , , , , , , ,

Palēnām mācos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Vienā brīdī tas kļuva sevišķi grūti – kad sāku vairāk sajust, vairāk apzināties. Ja šādu sajūtīgumu savieno ar iluzoru vēlmi “vienmēr būt labai”, citiem vārdiem – nevienu nesadusmot, neapbēdināt, neaizvainot, ir traki. Sistēma uzkarās, pierē iedegās uzraksts “error 4o4” un, ja izdzivošanas instinkts ir stiprāks par sistēmas spontāno vēlmi pašiznīcināties, nākas vien pāriet citā līmenī. Tajā, kur cilvēku emocijas atstāj viņu pašu ziņā. Un sākt trenēties vienkārši pieņemt citu cilvēku izpausmes bez vēlmes to visu ietekmēt.

Nekāda medus maize jau tā nav. Sajust, ka tevi ienīst un pieņemt to. Sajust, ka esi kādu apbēdinājusi un pieņemt to. Sajust, ka tevī viļas un pieņemt to. Sajust, ka tevi nicina un pieņemt to. Sajust, ka tevi iekāro un pieņemt to. Sajust, ka tevi idealizē un pieņemt to. Sajust, ka esi vienaldzīga un pieņemt to. Sajust, ka ar tevi spēlējas un pieņemt to.

Tā ir tikai viena puse.

Otra puse ir ieraudzīt savas reakcijas un pieņemt arī to. Sajust, ka manu rīcību vada bailes un pieņemt to. Sajust, ka manu rīcību vada patmīlība un pieņemt to. Sajust, ka manu rīcību vada godkāre un pieņemt to. Sajust, ka mana motivācija nav tāda ar kuru es gribētu lepoties un pieņemt to. Sajust kaunu un pieņemt to. Sajust dusmas un pieņemt to. Sajust pretīgumu un pieņemt to. Sajust, ka prāts ņemas un pieņemt to.

Tik daudz ko pieņemt.

Aizvien mazāk es varu noslēpt kaut ko no sevis. Taču ir arī labā ziņa. Katru reizi, kad es pārvaru kārtējo centimetru tajā grumbainajā ceļā, kas saucas “apzinies un pieņem”, fona troksnis samazinās. Samazinās vēlme kaut ko pierādīt, par kaut ko cīnīties un kaut ko sasniegt. Palielinās spēja vienkārši būt.