atteikšanās vs pieņemšana

vai vispār var atteikties no tā, kas nav patiešām pieņemts – apzināts, apjausts?
vai vispār ir iespējams pieņemt, neatsakoties – no saviem priekšstatiem, no savām gaidām, no savām cerībām?

vai vispār ir iespējams “doties tālāk”, neatsakoties no “tā, kas ir”?

tāda diena šodien

Advertisements

sievietes – lelles

nesen es atklāju, ka šobrīd viena no marginālajām modes tendencēm sievietēm ir iztaisīties par lelli, piemēram, bārbiju. izrādās, ka Krievijā ir vesela kaudze sieviešu, kas šādi izklaidējas. kāds nu katrai koncepts un stratēģija, citai nopietnāka, citai tāda ļoti apmēram.

divas dāmas man šķita visimpozantākās: Karīna Bārbija un Amatue, abām ir savas mājas lapas un katrai pieklājīgi liels fanu loks.

Karīna Bārbija – 17 gadu vecumā ieradās Maskavā no Karagandas, pozicionē sevi kā “dzīvo Bārbiju” – striptīzdejotāju, “patīk viss rozā”; jaunākajos šovos (jo šīs dāmas – lelles ir ļoti mērķtiecīgas un pamanās piedalīties vis-kaut-kur) tiek dēvēta arī par “aktrisi” un “modeli”; lepojas, ka ķermenim “nav piekāries ķirurga skalpelis” un “viss ir dabīgs”, tiesa, lieto blondu parūku.

te ieskatam fragments no viena raidījuma

Amatue – “interneta slavenība no Odesas” kategoriski noliedz, ka pozicionē sevi kā lelli, atzīst, ka palielinājusi krūtis (par deguna operāciju un izņemtajām ribām nepiekrīt), pozicionē sevi kā veselīga dzīvesveida piekritēju, dziedātāju un “garīguma praktizētāju”, lido astrālajos ceļojumos; savu vārdu Amatue “uzzinājusi meditācijas laikā”.

ieskatam fragments no viena raidījuma

“Lellisms” kā stratēģija, lai iegūtu popularitāti – visu cieņu. Abas ir mērķtiecīgas un drosmīgas (lielākoties šovos ne vadītāji, ne skatītāji viņas nesaudzē). Interesanti, kur šis ceļš abas aizvedīs.

Svētki

Viss jūnijs pilns ar svētkiem. Mani tie biedē, man nepatīk. Es nejūtos tajos labi. Ja jūtos labi, tas drīzāk ir izņēmums kā norma. Dzimšanas dienas, izlaidumi, fesivāli, lieli koncerti, visādi pasākumi, kuros “jāsapucējas” un “jāpriecājas”. Brrrrrrrr.

Es nezinu, kāpēc tā ir. Šogad, pirms pāris nedēļām, vienā nedēļā iekrita vienas meitas dzimšanas diena, otras izlaidums un vēl pāris svinēšanas. Biju atvieglota, kad tas viss beidzās. Jau no paša rīta, kad svētki paradzēti, pamostos nervoza un nomākta. Mans jaunākais bērns paziņoja, ka savā izlaidumā pusi dienas “pavadīs istabā”, un es ļoti labi saprotu viņas motivāciju. Turpināt lasīšanu Svētki

nekārtība 140613

no rīta es pamodos septiņos (vai astoņos? vairs neatceros), jo man bija jāceļ lielais bērns – zobārsts. divdesmit minūtes pāri septiņiem (vai astoņiem) es pamodos vēlreiz, aizgāju uz meitas istabu un sapratu, ka viņa vēl guļ. nošņācos “zobārsts” un atgriezos gultā. neaizmigu.

līdz apmēram desmitiem es gulēju un domāju domas, kas man nepatika nemaz. celties es negribēju, taču arī miegs man vairs nenāca. un tad es domāju tās domas, kas man nepatika, paralēli vēl domāju domu, ka “ir muļķīgi domāt šāda veida domas”, paralēli vēl “ir muļķīgi uztraukties par to, ko es domāju un par to, ka šīs domas pēc būtības, konceptuāli, stratēģiski un visādi citādi ir bezcerīgi stulbas”, un mēģināju aizmigt, lai tiktu vaļā no pilnīgi nejēdzīgā, taču diemžēl līdz sīkumiem apzinātā trokšņa savā galvā. Turpināt lasīšanu nekārtība 140613

mani 2013. gada pirmā pusgada “prieka avoti” – privātais TOP 6

Ir labi ik pa laikam ne tikai iegrimt pārdomās, kas “šajā pasaulē ir nepareizi”, ko “nevar saprast un tas kaitina”, bet arī atcerēties un novērtēt visu, kas patīk un sagādā prieku.

Tātad, kas man ir sagādājis prieku, saviļņojis un licis nodomāt “jā, dzīve patiešām ir skaista!” pēdējā pusgada laikā.

1. Pirmkārt, tā ir Kundalini joga. Atkal atsāku vadīt nodarbības – tagad to daru “Urban Yoga” studijā un tik tikko (vakar bija pirmā nodarbībā) dziednieka Ojāra Stalta darba telpā. Pieņēmu un vairs nešaustu sevi par to, ka vismaz šobrīd “nekas cilvēcisks man nav svešs” – piecos celties tomēr man ir par grūtu, tāpēc šobrīd vadu jogas nodarbības vakaros, nevis kā agrāk – agri no rīta. Turpināt lasīšanu mani 2013. gada pirmā pusgada “prieka avoti” – privātais TOP 6