Birkas

, , , , , , , , , , , , , ,

Ir labi ik pa laikam ne tikai iegrimt pārdomās, kas “šajā pasaulē ir nepareizi”, ko “nevar saprast un tas kaitina”, bet arī atcerēties un novērtēt visu, kas patīk un sagādā prieku.

Tātad, kas man ir sagādājis prieku, saviļņojis un licis nodomāt “jā, dzīve patiešām ir skaista!” pēdējā pusgada laikā.

1. Pirmkārt, tā ir Kundalini joga. Atkal atsāku vadīt nodarbības – tagad to daru “Urban Yoga” studijā un tik tikko (vakar bija pirmā nodarbībā) dziednieka Ojāra Stalta darba telpā. Pieņēmu un vairs nešaustu sevi par to, ka vismaz šobrīd “nekas cilvēcisks man nav svešs” – piecos celties tomēr man ir par grūtu, tāpēc šobrīd vadu jogas nodarbības vakaros, nevis kā agrāk – agri no rīta.

2. Otrkārt, tās ir ikdienas meditācijas. Atsāku to darīt pēc vairāku mēnešu pauzes un esmu ļoti gandarīta par šo saņemšanos. Tas patiešām ir tā vērts. Kundalini jogas tradīcijā meditāciju ir ļoti daudz, man vistuvākās parasti ir “mantru meditācijas”, taču šoreiz “mājas lietošanai” izvēlējos ļoti vienkāršu meditāciju, kas strādā ar elpu. Meditācijas apsolītos ieguvumus – abu smadzeņu pusložu darbības līdzsvarošanu un emociju līdzsvarošanu varu novērtēt jau tagad, lai arī, kopš to sāku praktizēt, pagājis vien apmēram mēnesis.

3. Treškārt, tās ir radioraidījuma “Zāle” veidošana. Raidījums ir par vides un cilvēku mijiedarbību – mani mulsina fakts, ka mūsdienās tādi koncepti kā “vides aizsardzība”, “cilvēka ikdienas dzīve” un “tautsaimniecības attīstība” tiek aplūkoti atsevišķi un pat kā savstarpēji pretrunīgi. Man tas liekas nedabiski un nenormāli. Daba bez mums iztiks vēsā mierā, kā jau šobrīd iztiek bez dinozauriem un n skaita izmirušo dzīvnieku sugām, bet vai mēs spēsim izdzīvot pasaulē, kuras resursus būsim izsmēluši vai saindējuši – tas jau ir cits jautājums. Un uz to es varu arī atbildēt – protams, ka nespēsim. Tāpēc raidījuma pamatmērķis ir atgādināt, ka “viss ir saistīts”, “ikvienam cilvēkam ir nozīme un arī citām dzīvām būtnēm ir nozīme” un “sajust sevi, citus un dabu ir labi”.

Raidījumu producē biedrība “homo ecos:” un to pārraida radio NABA 93, 1 FM frekvencē.  “Zālei” ir arī sava lapa Facebook.com. Raidījuma tiešraides “iet gaisā” katru otro pirmdienu sešos vakarā ar atkārtojumu nākošajā nedēļā tajā pašā laikā. Nekad agrāk nebiju strādājusi radio – tikai gājusi uz intervijām – tāpēc tā man ir jauna un ļoti aizraujoša pieredze. Daru gandrīz visu – sākot no raidījuma koncepta izveidošanas līdz viesu intervēšanai tiešraidē. Neesmu tur viena, man ir brīnišķīgi kolēģi, kas palīdz gan sameklēt ziņas, gan sapogāt raidījumu, gan intervēt viesus.

4. Ceturtkārt, tās ir radošās aktivitātes, kurās esmu ieaistījusies – bez šī segmenta mana dzīve nudien nebūtu laimīga. Jau pāris mēnešus amatieru teātrī “Buratino teātris” mēģinām Sartra lugu “Elle” (“No Exit”), mana varone ir tāda kuce, ka mati ceļas stāvus, taču man tas nāk tikai pat labu. Vieglāk pieņemt savu tumšo aspektu – katram tāds ir. Baroka dejas patlaban vasarā iepauzē, kontaktimprovizāciju mazliet iepauzējusi esmu es pati, taču jazz dejas vēl turpinās un tas man ļoti patīk. Sievietēm vienkārši piestāv dejot.

5. Piektkārt, tās ir manas meitas un mani draugi – gan “vecie”, gan jauniegūti. Ja nu kas mani šajā dzīvē valdzina, tad tā ir iespēja atklāt aizvien jaunus visumus (=cilvēkus). Nav jau tā, ka man patiktu visi cilvēki, tas būtu krietni pārspīlēti teikts, taču ir daļa, kas man patīk ļoti un es izbaudu katru mirkli, ko pavadu kopā ar viņiem.

6. Sestkārt, tās ir grāmatas un filmas, kas mani ir saviļņojušas. No filmām pēdējā pusgada līdere ir “Intouchables”, no grāmatām – Karlosa Kastaņedas “Atsevišķā realitāte”.