Birkas

, , , , ,

no rīta es pamodos septiņos (vai astoņos? vairs neatceros), jo man bija jāceļ lielais bērns – zobārsts. divdesmit minūtes pāri septiņiem (vai astoņiem) es pamodos vēlreiz, aizgāju uz meitas istabu un sapratu, ka viņa vēl guļ. nošņācos “zobārsts” un atgriezos gultā. neaizmigu.

līdz apmēram desmitiem es gulēju un domāju domas, kas man nepatika nemaz. celties es negribēju, taču arī miegs man vairs nenāca. un tad es domāju tās domas, kas man nepatika, paralēli vēl domāju domu, ka “ir muļķīgi domāt šāda veida domas”, paralēli vēl “ir muļķīgi uztraukties par to, ko es domāju un par to, ka šīs domas pēc būtības, konceptuāli, stratēģiski un visādi citādi ir bezcerīgi stulbas”, un mēģināju aizmigt, lai tiktu vaļā no pilnīgi nejēdzīgā, taču diemžēl līdz sīkumiem apzinātā trokšņa savā galvā.

neaizmigu. ap desmitiem (vai varbūt vienpadsmitiem?) es nolēmu atzvanīt kādam draugam, kurš man bija atsūtījis īsziņu ap pieciem no rīta, lai es piezvanu, kad pamostos.

kad pamodos, nezvanīju, jo identificēju nepanesamo fona troksni savā galvā un nolēmu, ka ar to dalīties nav diez ko pieklājīgi (rīta agrumā, ja vēl būtu nakts).

tā kā ap desmtiem (vai vienpadsmitiem?) nekas būtisks nebija mainījies, nolēmu zvanīt.

uzzināju, ka arī “citiem neiet viegli”. tas mani nešokēja, neiepriecināja, neapbēdināja un nelika vilties. mēs patiešām neatšķiramies viens no otra. cilvēki. mēs nemaz neesam unikāli. savā ziņā. tajā, ka mums ir visādi priekšstati, kā lietām vajadzētu notikt – gan mums, gan mūsu ģimenei, gan draugiem, gan valstīm – taču lietas parasti notiek citādi.

un tad mums nav viegli, jo mēs esam bēdīgi, apvainoti, sadusmoti, jūtamies vainīgi, šokēti. tā.

un nekā oriģināla tur nav, es pati ar to slimoju. tāpēc es zinu, cik šī slimība ir grūta. kas man pašai šķiet interesanti, ka ne ar visiem man ir interesanti šādas slimības pārspriest. tikai ar dažiem. ļoti dažiem. vēl neesmu sapratusi, kāpēc. labi, meloju, man, protams, ir versija. enerģijas apmaiņa. tās kvalitāte. ja man tā šķiet pietiekoši augsta, sarunas tēma ir sekundāra.

ap divpadsmitiem man šķita, ka saruna ir jābeidz un jāiet dušā. un jāapēd melleņu eko jogurts (mani nepamet cerība, ka nosaukumam ir vismaz kaut kāda saistība ar solījumu, ko tas sniedz, taču, ja godīgi, es baidos pārliecināties, vai tā ir). un divi banāni.

un tad es ķēros klāt vienam šausmīgam tekstam (jo gari vārdi un teikumi), ko man vajadzēja pārtulkot angliski.

kad kādu brīdi biju tā sevi izklaidējusi (paralēli tam pilnīgi lieki un bezjēdzīgi šķendējoties, ka piesārņoju savu prātu ar attieksmi, ka man nepatīk, ko daru konkrētajā brīdī), man piezvanīja kāds cits draugs. sniedzoties pēc telefona nejauši izkustināju datora vadu un, tā kā man kārtējo reizi datoram ir nobeigusies baterija, dators izslēdzās, protams, nesaglabājot tulkoto tekstu.

turpmākajā sarunā mēs mazliet šo notikumu apspriedām un es piekritu, ka man vajadzētu uztrenēt savu vienaldzību (par ko žēlojos sarunas sākumā), lai pilnīgi mierīgi uztvertu šāda veida notikumus.

un pēc sarunas es turpināju tulkot. to es darīju kādu brīdi. pietiekoši ilgi, lai man atkal sagribētos ēst.

vairs neatceros, cik bija pulkstenis, pieņemsim, ka apmēram četri (bet varbūt arī trīs, vai varbūt pieci), kad nospriedu, ka šim brīdim pietiks – un, ka atlikušo tekstu es varu iztulkot pavisam vēlu vakarā.

tad es attapos, ka pirmdien jau ir ZĀLEs tiešraide, tas nozīmē, ka ir pēdējais brīdis uzrakstīt anotāciju, atrast bildi un to visu sapublicēt sociālajos medijos un nosūtīt arī NABAi. izlasīju epastus. uz vairākiem atbildēju. dažus pārsūtīju. dažus uzrakstīju pati.

šis pasākums arī paņēma daļu manas dzīves laika, taču par to es šķendējos jau daudz mazāk kā par garo vārdu tulkošanu. gandrīz pat nemaz nešķendējos.

mazais bērns bija ļoti laimīgs, kad saprata, ka mans vakardienas solījums iet iemēģināt un varbūt arī nopirkt skrituļdēli piektdienas vakarā ir spēkā, tā nu mēs saģērbāmies un gājām. izmetot līkumu “Miit”, jo man ļoti gribējās ēst.

paēdām, skrituļdēli izmēģinājām, nopirkām, salijām, iegājām grāmatnīcā, mazliet palasījām, kamēr līst, tad gājām tālāk, atkal salijām.

tikai nesen sapratu, ka tās ir Černobiļas AES avārijas sekas, ka man mazliet ir bail no lietus. manā apziņā ir iesēdies links: lietus = bīstami.

pa ceļam uz mājām nopirku tomātus, sieru, pienu un brokastu pārslas. atnācu mājās, satiku abas meitas un vienas meitas draudzeni. palasīju sociālos tīklus. noskaidroju, ka tikšanās, kas sarunāta septiņos, pārceļas uz vēlāku laiku. apmēram tajā laikā arī nolēmu visu to nekārtību uzrakstīt. kāpēc, nezinu, visticamāk, dažādu bezatbildīgu motivāciju vadīta. piemēram, lai tie vārdi ir uz ekrāna, ne mana galvā.

un tā nu es tagad rakstu. vēl pāris teikumi, un tad es iešu uz tikšanos, tad nākšu mājās, pabeigšu tulkot. un rīt ir agri jāceļas. lielajam bērnam izlaidums.