Birkas

, , , , , ,

Viss jūnijs pilns ar svētkiem. Mani tie biedē, man nepatīk. Es nejūtos tajos labi. Ja jūtos labi, tas drīzāk ir izņēmums kā norma. Dzimšanas dienas, izlaidumi, fesivāli, lieli koncerti, visādi pasākumi, kuros “jāsapucējas” un “jāpriecājas”. Brrrrrrrr.

Es nezinu, kāpēc tā ir. Šogad, pirms pāris nedēļām, vienā nedēļā iekrita vienas meitas dzimšanas diena, otras izlaidums un vēl pāris svinēšanas. Biju atvieglota, kad tas viss beidzās. Jau no paša rīta, kad svētki paradzēti, pamostos nervoza un nomākta. Mans jaunākais bērns paziņoja, ka savā izlaidumā pusi dienas “pavadīs istabā”, un es ļoti labi saprotu viņas motivāciju.

Mana apzinātā daļa dara visu, cik nu ir mana rakstura iespējās, lai svētki izdotos labi. Bērns jubilejā grib pikniku pie ezera – labi. Izveidojam sarakstu, kas  jānopērk, izrunājam, kas notiks, kad ēdīsim torti, kad arbūzu. Nekāda pamata stresam, viss sarunāts, viss izdomāts. Tomēr, kad pienāk rīts, tas, ko es patiesi vēlos, ir ielīst skapī vai aizbraukt tālu prom. Protams, es to nedaru, jo bērnam apsolīts. Tomēr stress dara savu, un, kamēr apziņa pieslēdzas un es sāku labāk sevi kontrolēt, tīri neviļus pamanos “uzbraukt” jubilāram vismaz reizes trīs. Par lietām, kuras ikdienā mani “neuzvelk”. Vismaz ne tik lielā mērā, lai rīkotu scēnas.

Tie paši Saulgrieži. Negribēju svinēt nevienus. Tā nu sanāca, ka šogad nosvinēju divus. Tomēr vieksmīgi izvairījos no 23. jūnija, kas ar savu masu psihozi man vienkārši iedveš šausmas. 21. jūnijā nosvinēju Saulgriežus Ķeguma Krusta kalnā un pat sagaidīju rītu, 22. jūnijā – Siguldā, Kundalini jogas festivālā. Rītu gan šoreiz nesagaidīju, jo miegs nāca tik ļoti, ka ielīdu ar savu guļammaisu kādā kaktiņā un aizmigu. Abos svētkos nevarēju neredzēt, cik tie ir skaisti, cik cilvēki ir laimīgi. Tomēr par abiem priecājos, kad tie beidzās. Abos svētkos man bija prieks satikt draugus, sen neredzētus cilvēkus, kas man mīļi, jā, tomēr tas nemaina atvieglojuma sajūtu pēc tam, kad “viss ir jau aiz muguras”.

Manai nepatikai pret svētkiem ir diezgan nosacīts sakars ar organizatoriem un svētku daili – mana apzinātā daļa diezgan labi spēj novērtēt, cik pūļu ir ieguldīts, kas ir “izdevies” un kas ir “skaisti” (vai citreiz arī – nav ne “skaisti”, ne “izdevies”), taču mana neapzinātā daļa vienkārši negrib tajā visā būt.

Kāpēc es par to vispār rakstu – tāpēc ka man pašai neizprotamā kārtā nosacīti bieži man nākas būt visādos  vairāk vai mazāk publiski svinamos pasākumos un lielākoties man tas ļoti, ļoti nepatīk. Visai bieži es šādos pasākumos piedalos “pienākuma pēc” – jo man šķiet, ka tas man ir jādara. Piemēram, es taču nevaru nepiedalīties bērnu izlaidumos vai nepalīdzēt viņiem rīkot dzimšanas dienas.

Un man ļoti nepatīk, ka cilvēki brīnās, ja kādreiz esmu tik atklāta, un runāju par to. Man nav ne jausmas, kā es izskatos no malas, laikam jau nejēgā sociāla un tamlīdzīgi. Man patīk spontāni, neplānoti pasākumi; mazi brīnumi, kas uzzied ne no kā.