pils

iekšā, klusumā, ir brīnumskaista pils. tās tornis zaigo visās varavīksnes krāsās un tai apkārt ir labi iekopts un krāšņs dārzs. dārzā ir dīķis ar zelta zivtiņām, kokos ir putni, tie dzied, celiņi ir noklāti maziem akmentiņiem, lapenē var sēdēt un malkot tēju vai lasīt kādu tik pat skaistu grāmatu, cik skaists ir dārzs.

pilī ir ēnainas istabas un ļoti saulains tornis, plaša virtuve, kurā flīzes ir izkārtotas šaha galdiņa rakstā, telpās ir puķainas tapetes un koka grīdas, pie sienām ir gadsimtiem vecas gleznas, bet vecajos koka skapjos – tik pat veci porcelāna trauki.

man patīk sēdēt uz palodzes un raudzīties pāri koku galotnēm uz jūru, varu redzēt, kā burinieki atbrauc un aizbrauc, reizēm es nokāpju lejā virtuvē un uztaisu sev karstu kakao. telpas ir klusas, vakaros varu dzirdēt kā aiz loga san sienāži.

gaiss ir maigs, dzidrs un zilajās debesīs vīd mazi, balti mākoņi. mana elpa ir mierīga un rāma, pils elpo kopā ar mani, dārzs elpo kopā ar mani, visi putni, zivis, sienāži, vecais porcelāns, skapji, gleznas un tapetes – visi elpo kopā ar mani. 

katrā ieelpā mēs rodamies no jauna un katrā izelpā iegrimstam nebūtībā, un tā atkal un atkal. 

koku lapas mirdz saulē. 

Advertisements

life is easy, simple and joyful

visādus garus teikumus es esmu lasījusi un visādas sarežģītas domas izpratusi, un visādos komplicētos labirintos maldījusies.

tajā pašā laikā nevar nepamanīt, ka tās lietas, kas mūs padara laimīgus, ir vienkāršas.

un ir ļoti labi satikt cilvēkus, kas šīs atziņas ne tikai saka, bet arī iemieso. piemēram, Neeru. satiku viņu vakar Ratniekos, kur notiek festivāls “Gara vasara” – un viņas pamattēze bija “life is easy, simple and joyful”. un kad tu skaties uz viņu “dzīvajā”, sajūti – tad ir skaidrs – tas nav nekāds “bullshit”, viņa patiešām tā dzīvo.

un tas man nozīmē tik daudz. satikt cilvēkus, kuri dzīvo saskaņā ar saviem vārdiem.

Robeža

cik tālu var sašaurināties? ielīst alā? kur ir tā robeža, kad sasniegts galējais punkts un svārsts sāk iet pretējā virzienā? ar to es tagad nodarbojos. sašaurinos un skatos.

daudzi no impulsiem, kas agrāk lika manai sirdij pukstēt straujāt, lika doties, darīt, satikt, būt klāt – daudzi no šiem impulsiem vairs “nestrādā”.

ja tā godīgi, man patiesībā nav ne jausmas, kāpēc. man, protams, ir vairākas versijas – kā jau parasti. taču es diez ko tās neņemu par pilnu.

tad nu es vienkārši skatos uz to visu. uz to sašaurināšanos.