Birkas

, , , ,

iekšā, klusumā, ir brīnumskaista pils. tās tornis zaigo visās varavīksnes krāsās un tai apkārt ir labi iekopts un krāšņs dārzs. dārzā ir dīķis ar zelta zivtiņām, kokos ir putni, tie dzied, celiņi ir noklāti maziem akmentiņiem, lapenē var sēdēt un malkot tēju vai lasīt kādu tik pat skaistu grāmatu, cik skaists ir dārzs.

pilī ir ēnainas istabas un ļoti saulains tornis, plaša virtuve, kurā flīzes ir izkārtotas šaha galdiņa rakstā, telpās ir puķainas tapetes un koka grīdas, pie sienām ir gadsimtiem vecas gleznas, bet vecajos koka skapjos – tik pat veci porcelāna trauki.

man patīk sēdēt uz palodzes un raudzīties pāri koku galotnēm uz jūru, varu redzēt, kā burinieki atbrauc un aizbrauc, reizēm es nokāpju lejā virtuvē un uztaisu sev karstu kakao. telpas ir klusas, vakaros varu dzirdēt kā aiz loga san sienāži.

gaiss ir maigs, dzidrs un zilajās debesīs vīd mazi, balti mākoņi. mana elpa ir mierīga un rāma, pils elpo kopā ar mani, dārzs elpo kopā ar mani, visi putni, zivis, sienāži, vecais porcelāns, skapji, gleznas un tapetes – visi elpo kopā ar mani. 

katrā ieelpā mēs rodamies no jauna un katrā izelpā iegrimstam nebūtībā, un tā atkal un atkal. 

koku lapas mirdz saulē.