Birkas

, , , , , , , ,

Rakstīt es varu tikai tad, kad esmu pa vidu. Kad ir vētra, tad nevaru, jo apkārt brīkšķ lauzti koki, orkāni izplēš mājas ar visām saknēm, un sauli ir aizsedzis putekļu mākonis. Karsts ir kā peklē un arī auksts ir kā peklē, temperatūras svārstības ir neparedzamas, grūti izturamas un tajā pašā laikā savādi valdzinošas.

Kad ir miers un klusums, laiks ievelkas sevī  – ko gan tad varētu rakstīt? Vārdi izplešas un skaņa pazaudē robežu ar klusumu, robežas aprij sevi kā čūskas.

Rakstīt es varu tikai tad, kad esmu pa vidu – uz tilta starp troksni un tā dzimšanu un vienlaicīgi arī nāvi, un nākošo piedzimšanu. Kā ierasts es nostājos tilta vidū un raugos uz abiem krastiem, ar ziņkāri un bailēm, es vienlaicīgi gan vēlos, gan nevēlos nonākt abos krastos.

Tikai tad, kad es esmu pa  vidu, es varu liecināt, es varu novērot, es varu gribēt. Kad esmu vienā vai otrā krastā, tas man ir liegts, tādas domas nav, tādas idejas nav.

Taču vienlaicīgi ar spēju novērot, esot uz tilta, dzimst arī apjausma, ka viss, ko es redzu, vairs nav. Līdzīgi kā zvaigznes, kuru gaismu mēs redzam, lai arī pašas zvaigznes pašas sen jau ir mirušas, arī tas, ko redzu, stāvot tilta vidū, vienlaicīgi gan ir, gan nav.

Šajā apjausmā ir kaut kas mierinošs un kaut kas baiss. Un es neapzināti dziļi ieelpoju, elpas vidū saprotot, ka tveros pie tās kā mazs bērns vecākiem pie rokas.