Birkas

,

šodien domāju par pazušanu. vai pazust var tikai tas, kas ir atrasts? un sapratu, ka nē. pazust var arī tas, kas izdomāts. kas nekad nav bijis. kas uzzīmēts.

ja es pazūdu sev – kā man laiku pa laikam gadās, tās parasti ir iedomas, kas pazūd. nezin kāpēc ir skumji tās pazaudēt. it ka vajadzētu būt taču otrādi – ja pieņemu, ka patiesas ir manas alkas pēc patiesības. ha.

atkal un atkal pamanu, ka izdomāta pasaule man patīk labāk. visas skaņas tajā ir harmoniskas. 

būt kopā ar citiem cilvēkiem ir tik sarežģīti. tas ir interesanti tikai uz kādu laiku. un tad kļūst sarežģīti. vienmēr. es pat zinu, kāpēc. dēļ tām iedomām. brīdī, kad tās pazūd, man vajadzētu priecāties – ja es būtu godīga.

bet es tāda neesmu.

tādos brīžos kā šis, es gribu būt mājās. un nekur, nekur, nekur, nekur neiet. man ir diezgan vienalga, ja to nosauc par gļēvulību. es pat varu uzrakstīt – jā, es esmu par ģļēvu, lai redzētu, dzirdētu, sajustu un saprastu patiesību. bet tai patiesībai jau vienalga, tā nāk man virsū, tā vienkārši ir. tā caurstrāvo visas manas šūnas, manus matus un manas pēdas, manu skatienu un manu pieskārienu, manu dzirdi un manu redzi.

es tevi, pieņemšu, patiesība – par mani, par citiem, par to, kas notiek – bet rīt, labi? ir tik jocīgi kaulēties pašai ar sevi. man pat nav kauna.