Birkas

, , ,

ir dažādas nevēlēšanās. ir tās, par ko grāmatās raksta – tie viedie, tie esot tādā apziņas stāvoklī, “kad vēlēšanos vairs nav”. par to es neko nezinu. un ir tās, kas rodas no bailēm – jo vēlmju piepildīšanās bieži ir saistītas ar vilšanos, sāpēm vai emociju cunami. un par to es zinu visu.

es neko nevēlos. vai vismaz ļoti maz. bet šajā nevēlmē nav nekā no svētuma, nekā ar ko lepoties. tā ir vienkārša gļēvulība. šajā nevēlmē viltīgi ir ieslēpta vēlme – pēc “mierīgas dzīves”. un šajā mierīgajā dzīvē klusums ne vienmēr ir radošs, reizēm tas ir līdzīgs kapulaukam. tādam, kas ievelk un no kā grūti atvadīties.

un, kamēr es rakstu, es pēkšņi saprotu, ka tieši troksnis ir radošs. jo tas saplosa, izārda visu, kas “sakārtots”, “salikts” un “sastindzis”. tas uzspridzina, tas ir kā atombumba, viss iet pa gaisu un, kad nokrīt zemē, nekas vairs nav kā agrāk. ciest nevaru troksni. man metas zosāda no tā. jebkurā izpausmē. un es nevaru dzīvot bez tā…kā izrādās.