Birkas

, , , , , , , ,

Šovasar es nositu divas zivis. Iespējams, šis fakts varētu pat nešķist ievērības cienīgs, ja vien es vairākus gadus nebūtu viena no tām un tiem, kas neēd gaļu un zivis, un vispār domā, ka ir balti un pūkaini.

Zivis es nositu mīlestības dēļ. Un sitot domāju, cik tālu gan tā mana mātes mīlestība ies. Un par karu. Un par nežēlību vispār. Un par to, ka nogalināt ir tik viegli. Un tas viss tikai tāpēc, ka 1) man patīk, ja mans bērns ir laimīgs, 2) tajā konkrētajā vasaras dienā laimīgu viņu padarīja makšķerēšana, 3) pēc trīs stundu makšķerēšanas viņa noķēra divas (un visai palielas) zivis, 4) mans bijušais draugs, pie kā viesojāmies un kura dīķī (un ar viņa iegādātu makšķeri) viņa zivis noķēra, arī šobrīd ir balts un pūkains veģetārietis, un kategoriski atteicās zivis nosist, 5) tā nu zivis nositu es.

Es, protams, tām atvainojos pirms nogalināšanas, lai gan neesmu pārāk pārliecināta, ka tas ko maina. Lai vai kā, es nekad (vismaz ne šajā dzīvē) apzināti vēl nevienu līdz šim nebiju nositusi. Tagad esmu. Ziniet, tas ir tik viegli. Un tieši tas vieglums šausmina. Mani.

Taču rakstu es šonakt ne dēļ zivīm (lai arī par tām esmu izstāstījusi jau vismaz 20 draugiem un paziņām, laikam jau nosist kādu tomēr nemaz nav “tik viegli’), bet gan par trušiem. Un abiem stāstiem ir vienojošs elements – tas, ka būt nežēlīgam ir tik viegli. To pat ir iespējams nepamanīt, ja cilvēks ir nevērīgs.

Jau vairākas nedēļas es kādam no Latvijas žurnāliem palīdzu festivāla organizēšanā. Un šī festivāla ietvaros pavisam nesen kādā no Rīgas mikrorajonu kultūras namiem notika koncerts, kurā uzstājās kāds viesis no kādas kaimiņvalsts. Un viesa grupas nosaukumā figurēja vārds “zaķi”.

Pēc koncerta lūgtajiem viesiem kādā no šī kultūras nama telpām bija paredzēta tāda kā neliela ballīte, nē, drīzāk tāda kā parunāšanās pie dzērienu glāzēm un uzkodām. Koncerts notika otrdienas vakarā, savukārt naktī no pirmdienas uz otrdienu, “izsaucot” mani uz spontānu sapulci kādā no Rīgas ēstuvēm, pasākuma galvenais organizators man saka, ka ballītei ir nepeiciešams kas īpašs. Kāds šokējošs, pārsteidzošs elements. “Piemēram, pēkšņi izskrien zaķi?” es saku.

Doma mums abiem šķiet spīdoša, tiesa, mani mulsina, kur zaķi liksies pēc sava spožā izskrējiena. Sarunu biedrs man piedāvā divus risinājumus. Nr. 1 – “gan jau izdomāsim”, nr.2 – “atdosim, lai izvāra zupā!”

Otrs risinājums mani mazliet mulsina, un situāciju labāku nepadara sarunu biedra apgalvojums, ka tos zaķu kaklus pats viņš arī varētu apgriezt, ja nu neviens cits to neuzņemsies. Te nu ir tas brīdis, kad man kā pārliecinātai veģetārietei vajadzētu sist sev pie krūtīm un kategoriski iebilst pret šādām izklaidēm. Nekā! Mans avantūristes gēns ir acīmredzami lielāks par manu pūkainības gēnu, droši vien attiecībā vismaz 10 pret 1.

Viss ko es izdaru – skaļi noelšos, ka laikam kļūšu par budisti. Jūs domājat, rīts gudrāks par vakaru un nākošajā rītā es taču attopos, ka “dzīvniekus mocīt nav labi”, un vienkārši nedaru neko? Nekā, es saprātīgi nolemju, ka vidējais cilvēks zaķi no truša neatšķirs, un, internetā atrodot vairākus sludinājumus, noskaidroju vidējo cenu un sarunāju potenciālo pārdevēju.

Tomēr, vedot trušus mašīnā no punkta A (trušu fermas) uz punktu B (kultūras namu), sāku sajusties aizvien neomulīgāk. Protams, es zinu, ka šajā fermā trušus audzē, lai tos pēc tam izvārītu zupā. Taču, kamēr tas mani tieši neskar, es varu pasīvi to novērot – rāmi, dusmīgi vai šausminoties. Taču tagad tieši es esmu tā, kas ir nopirkusi ne vairāk ne mazāk kā sešus trušus, un viņu liktenis visai noteikti izskatās pēc zupas.

Es jūs nekavēšu ar stāstiem par to, kā manas sajūtas minūti pēc minūtes kļuva aizvien nelāgākas, un kā es nolādēju sevi par savu 1) avantūrismu, 2) pienākuma apziņu, 3) muļķību; varu pateikt vien to, ka koncertu, kurā uzstājās vīrs, kura grupas nosaukums arī radīja ideju par zaķiem, es tā īsti nespēju izbaudīt, jo sadzīvot ar savu nevērīgo nežēlību man kļuva aizvien grūtāk.

Un, kad es aizgāju paskatīties, kā trušiem klājas, man kļuva vēl sliktāk (ja vien tas vispār ir iespējams), jo viņi acīmredzami bija pārbijušies. Kā truši.

Nu, tas laikam bija tas brīdis, kad es sāku lūgt To Visaugstāko, lai kaut kā palīdz man atrisināt visu to putru, ko biju ievārījusi, jo es sapratu, ka potenciālā zupa ir tikai pusbēda. Iespējams, pat mazākā, jo katram no mums taču jāmirst, un tādā garā. Es sapratu, ka viņi ir tik nobijušies, tik dreboši, ka izmantot tos kā izklaides elementu būtu…nu jā.

Tikmēr ballīte uzņēma apgriezīenus, viesi izklaidēja viens otru ar sarunām, koncerta galvenā persona runājās ar medijiem preses konferencē, bet es klīdu pa kultūras namu kā nolādēta, lamāju sevi, un raudāju no sirds.

Un – debesis uzklausīja manas lūgšanas! Viesis  pēc preses konferences pa kluso aizlavījās no ballītes, kurā bija solījies piedalīties (un kura uznācienam par godu tad arī tie zaķi / truši tika iepirkti); vismaz puse no ballītes viesiem bija jau izklīduši, un es nācu klajā ar klusu, kautrīgu un šņukstošu ideju “vest tos trušus uz Rīgu un pēc tam atdot atpakaļ saimniekam”.

Galu galā trīs truši (pateicoties prasmīgu kolēģu spējai pārliecināt) nonāca sirsnīgu, taču mazāk vai vairāk iereibušu pasākuma viesu siltajās rokās (tiesa, esmu visai pārliecināta, ka vismaz puse no viņiem pamostoties brīnījās, kas tas par trusi guļamistabā). Pārējie truši atrada mājas laukos.

Un kāda ir stāsta morāle? Diemžēl ir, un tā man nepatīk. Būt nežēlīgam ir tik viegli. Pietiek ar vieglu nevērību, atšķaidītu ar vienu daļu neprātības un vienu daļu apzinīguma. Un vēl – diezin vai šis gadījums ko mainīs manā turpmākajā dzīvē. Pie šādas nelāgas atziņas es nonācu tad, kad, noklausoties manu stāstu un tā patētisko nobeigumu, ka “šim notikumam taču ir man kaut kas jāiemāca!”, viena mana draudzene līdzjūtīgi, taču izteikti skeptiski man atgādināja, ka nav pirmā reize…kad tā saku.

Āmen.