un kā lai saprotas?

tā plānā robeža – cik daudz var, cik daudz drīkst pateikt, lai tevi saprot. ir cilvēki, kas ir kurli. ir cilvēki, kas dzird ļoti labi. ir cilvēki, kuriem ir ļoti saasināta dzirde. ir cilvēki, kas ir akli. ir cilvēki, kas ir tuvredzīgi. ir cilvēki, kas redz asi un tālu. ir cilvēki, kas redz kā rentgens.

tik dažāds maņu asums, tik dažādas pasaules.

ir cilvēki, kam vairāk attīstīta labā smadzeņu puslode. ir cilvēki, kam vairāk attīstīta kreisā smadzeņu puslode. ir cilvēki, kuriem abas smadzeņu puslodes ir līdzsvarotas.

tik dažādas uztveres, tik dažādas pasaules.

es patiešām nezinu, kā lai saprotas.

tik dažādas pieredzes, tik dažādas atmiņas. tik atšķirīgas vienu un to pašu notikumu interpretācijas. tik atšķirīgi secinājumi. Turpināt lasīšanu “un kā lai saprotas?”

Advertisements

paslēpes: tuksnesis

un tad skatienam pavērās vienmuļš skats, dzeltenīgs un akmeņains. tas, protams, bija mānīgi. visas ķirzakas sastinga un iekrāsojās kā smiltis, visi avoti izlikās par mirāžām. durvis, kas tikko vēl bija redzamas, nokrāsoja sevi debesu krāsā un saplūda ar horizontu.    tā kā laiks vairs neeksistēja, nav zināms, cik tas vilkās – velkas – vilksies ilgi.

“mēs esam visur,” durvis čukstēja un tā noslēpās vēl vairāk, ja vien vairāk noslēpties vispār bija iespējams. gaiss bija tik sauss, ka čabēja, kad saskārās ar elpu.

mana roka turpināja glāstīt kaķi, izvilinot murrr. mans skatiens apgalvoja, ka jāmeklē dziļumā, lai arī kreisajai acij jau sen bija skaidrs, ka viss ir tepat, uz virsmas, jo tieši uz virsmas var vislabāk noslēpties. viss ir tieši tā, kā izskatās. un izskatās tieši tā, kā ir. un ir tieši tā, kā tu redzi.

vai redzi tās durvis uz ķirzakas muguras? tikai mazliet labas gribas…kur lai to ņem tuksneša nogurdinātie?

pienāks viens brīdis – vai arī nepienāks – kad tuksneša mirāža izgaisīs un parādīsies nākošā. arī tajā būs durvis. visur. vai arī nebūs. nekur. kā vēlies. kā vēlies…

svētdiena. mierīgs susurs.

Šorīt es pamodos piecas minūtes pāri desmitiem jeb divos pēcpusdienā. Pārpratuma te nav nekāda, jo, kad desmitos no rīta nozvanīja modinātājs, es to nospiedu ar domu vēl piecas minūtes pagulēt. Iekritu brīnišķīgā, sapņu pārpilnā miegā (es braucu ar kaut kādu koši sarkanu vāģi, kas, kā es sapni zināju, bija Ferrari (man nav ne jausmas, vai patiesībā šī auto tehniskā specifikācija kaut tuvu līdzinās Ferrari, taču tas galīgi nav būtiski), nekādi nevarēju saprast, kā regulējams ātrums (bija jāspiež kaut kāds mīkstai bumbiņai līdzīgs priekšmets, un pie tam noteiktā intensitātē jāspiež) – kamēr piešāvos, braucu šausmīgi ātri, taču, sev par izbrīnu, nekur neietriecos un nevienu nesabraucu, tiesa, visai bieži manevrēju arī pa ietvēm, lai apbrauktu citas mašīnas un gājējus; pēc tam, kad izlaidu laukā savas trīs pasažieres un meklēju, kur noparkot auto, kā izrādās, biju to paspējusi pārtaisīt par trīsriteni – to es pamanīju tad, kad snobiskais parkinga vietu ierādītājs izturējās tā, it kā mans vāģis nebūtu smalks, nu, tad es arī pamanīju, ka esmu to jau (laikam jau ērtības labad) pamanījusies pārtaisīt par sarkanu trīsriteni. Tad nu lūk, kamēr es sāku atgriezt savam auto tā īsto izskatu jeb no trīsriteņa taisīt Ferrari, nozvanīja telefons. Pēc maniem aprēķiniem bija pagājušas tikai 5 minūtes, pēc Zemes laika – ne vairāk un ne mazāk kā četras stundas. Turpināt lasīšanu “svētdiena. mierīgs susurs.”

kā es pavadīju 1. decembri

Rakstot nosaukumu, es uz brīdi sasvārstījos. Uz kurieni gan lai es būtu pavadījusi to pirmo decembri? Un vēl taču ir tikai vakars. Un ne jau par pavadīšanu es gribu uzrakstīt.   Kā es notiku 1. decembrī? Jā. Turpināt lasīšanu “kā es pavadīju 1. decembri”