kā es pavadīju 1. decembri

Rakstot nosaukumu, es uz brīdi sasvārstījos. Uz kurieni gan lai es būtu pavadījusi to pirmo decembri? Un vēl taču ir tikai vakars. Un ne jau par pavadīšanu es gribu uzrakstīt.   Kā es notiku 1. decembrī? Jā.

Rīts

Sev par lielu pārsteigumu es pamodos diezgan viegli. Modinātājs noskanēja 10.00. Tas varētu nešķist nekas īpašs, ja nezin, ka jau vairākas dienas es dzīvoju “otrādi” – pa dienu es aizmigu, savukārt naktīs man nenāca miegs. Es nezinu, vai tas bija tādēļ, ka saslimu un tāpēc pa dienu gulēju, vai arī saslimu tieši tāpēc, ka naktīs man nenāca miegs. Mani tas īstenībā arī neinteresē.

Aizvakarnaktī sapnī es vairākas reizes dzirdēju vārdu “jetlag” (tieši ar “j”, nevis “dž”, kā pareiz būtu jāizrunā), taču nezināju, ko tas nozīmē. To es noskaidroju nākošajā dienā. Tas man patika. Kā sapnis ar mani sarunājās.

Diena

Pavasarī kāds jauns, pavisam vēl nezināms amatieru teātris (jo šī ir pirmā luga, kura tieši šādā sastāvā un ar tieši šādu teātra nosaukumu tiek iestudēta) mani uzaicināja “paspēlēt”. Jo viņiem likās, ka es kā reiz derētu. Es, protams, piekritu uzreiz. Sartrs “No Exit”. Lai arī Sartrs bija viens no maniem varoņiem manos agrīnajos divdesmit, lugu es nebiju lasījusi.

Apmēram vasaras vidū es kolēģiem nosūtīju īsziņu, ka vairs nepiedalos. Tas ļaunums, kas plūda no manas varones, un kas man tik lieliski padevās, mani pašu biedēja un mocīja. Kolēģu teiktais – un jau pirmajā reizē, starp citu, kad lasījām lugu – ka  reizēm viņiem tirpas skrien pār kauliem, cik “lieliski un ļauni man sanāk”, man vienlaikus glaimoja un lika matiem uz galvas stāvus sacelties.

Man vajadzēja apmēram nedēļu pēc īsziņas nosūtīšanas, lai saprastu, ka ne jau ļauno varoni man grūti pieņemt, bet gan spilgto, dzīvo un spēcīgo ļaunumu sevī. Atgriezos.

Šodien mums bija kārtējais mēģinājums. Manas varones ļaunums man vairs neizsauc tādas šausmas kā agrāk. Tiesa, arī kolēģi aizvien retāk man saka par tām tirpām, kas skrien pār kauliem.

Vakars

Vakar biju uz “Instrumenti” koncertu. Es viņus mīlu, patiešām. Jau no pirmās dziesmas, ko izdzirdēju, vēl nezinot, kurš to ir sarakstījis un kurš to dzied. Tik liels spēks, tik liela pazemība. Daudzslāņainība, harmonija un disonanse, ironija un maigums.

Un tieši vakara komplekts (“Instrumentu” dziesmu klausīšanās + 2013. gada marta “Rīgas laikā” uziets Agneses Gailes – Irbes raksts par Balzaku + turku baltais jogurts + mandarīni + kaķis uz dīvāna + siltums) man radīja tik spēcīgu, mierīgu un pamatīgu labsajūtu, ka sapratu – tā ir jāiemūžina. Tiem brīžiem, kad jutīšos maza, apjukusi, pazaudējusies un negribēšu līst laukā no gultas.

Es nezinu, kas veido laimes mirkļus, tie vienkārši notiek. Vai nenotiek. Taču aizvien spēcīgāk manī sāk skanēt pārliecība, ka tie ir jāpamana un jāatceras. Jo kopā tie veido kreļlu virkni, ko nelaimes un vājuma brīžos laist cauri pirkstiem.

1. decembri, Tu man patīc.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s