Birkas

, , , ,

Šorīt es pamodos piecas minūtes pāri desmitiem jeb divos pēcpusdienā. Pārpratuma te nav nekāda, jo, kad desmitos no rīta nozvanīja modinātājs, es to nospiedu ar domu vēl piecas minūtes pagulēt. Iekritu brīnišķīgā, sapņu pārpilnā miegā (es braucu ar kaut kādu koši sarkanu vāģi, kas, kā es sapni zināju, bija Ferrari (man nav ne jausmas, vai patiesībā šī auto tehniskā specifikācija kaut tuvu līdzinās Ferrari, taču tas galīgi nav būtiski), nekādi nevarēju saprast, kā regulējams ātrums (bija jāspiež kaut kāds mīkstai bumbiņai līdzīgs priekšmets, un pie tam noteiktā intensitātē jāspiež) – kamēr piešāvos, braucu šausmīgi ātri, taču, sev par izbrīnu, nekur neietriecos un nevienu nesabraucu, tiesa, visai bieži manevrēju arī pa ietvēm, lai apbrauktu citas mašīnas un gājējus; pēc tam, kad izlaidu laukā savas trīs pasažieres un meklēju, kur noparkot auto, kā izrādās, biju to paspējusi pārtaisīt par trīsriteni – to es pamanīju tad, kad snobiskais parkinga vietu ierādītājs izturējās tā, it kā mans vāģis nebūtu smalks, nu, tad es arī pamanīju, ka esmu to jau (laikam jau ērtības labad) pamanījusies pārtaisīt par sarkanu trīsriteni. Tad nu lūk, kamēr es sāku atgriezt savam auto tā īsto izskatu jeb no trīsriteņa taisīt Ferrari, nozvanīja telefons. Pēc maniem aprēķiniem bija pagājušas tikai 5 minūtes, pēc Zemes laika – ne vairāk un ne mazāk kā četras stundas.

Tā kā jau trijos pēcpusdienā man bija mēģinājums, nācās diezgan ātri sataisīties – ak, nekādas ilgās dušas un lēnās brokastis – un teciņiem tipināt uz nosacīti attālo mēģinājuma vietu. Tipināšana ir visatbilstošākais vārds, jo abi mani zābaku pāri, kas būtu piemērotāki šādiem laikapstākļiem, ir nogādāti pie kurpnieka, jo, kā izrādījās, pamanījās sacaurumoties. Turklāt visi četri. Un pēdās. Tā nu es – šajā sniegā, atkusnī un salā (laiks jau ir mainīgs, vai ne) mēģinu pārvietoties uz apmēram 5 cm (vai augstākiem, precīzi nezinu, bet nu sajūta ir diezgan nestabila) papēžiem.

Un visu dienu – kā pavadījums – manā galvā riņķo viena doma. Vai varētu būt tā, ka trauksme (un bailes, un dusmas) ir bijusi nopietns manas ikdienas dzīves dzinējspēks? Jo pēdējā laikā (nespēju izmērīt, cik ilgā) es esmu gandrīz tik pat mierīga kā susurs (mierīgs susurs). Un slinka, ak cik slinka. Es daudz guļu, un lēnām ēdu, un ejot izbaudu skaisto ainavu (pat, ja jāskrien – vienalga izbaudu). Un šovakar – jo vakarā biju uz masāžu – mans masieris jautāja, vai es neesmu pieņēmusies svarā. Teicu, ka man nav ne jausmas, jo es neesmu apsēsta ar svēršanos, jo parasti sveru apmēram vienādi – plus mīnus 2 – 3 kg robežās.

Vai tas viss no “labas dzīves”? Ak, bet man vienalga nav nekādu iebildumu. Tikai pamanīju, ka jau apmēram pusgadu taisos atsākt “iet dejot”, bet visu laiku atrodu kaut kādu (un ļoti svarīgu, saprotams), aizbildinājmu, kāpēc to atlikt. Es domāju ne jau vienvakara ballīti, bet iknedēļas vingrināšanos, ja.

Labi, esmu mierīga kā susurs. Tūlīt uzrakstīšu, ko daru (no tā, kas man patīk) un ko nedaru (no tā, kas man agrāk patika un varbūt arī tagad patiktu, ja tomēr saņemtos to darīt).

Ko es daru (regulāri un ilgstoši):

1) vadu kundalini jogas nodarbības – un sākot no oktobra sākuma tās jau ir divas, ne viena nodarbība nedēļā; un sākot no pagājušās nedēļās – jau četras, nu jāpaskatās, kā tas aiziet;

2) kopā ar “Buratino teātra” kolēģiem mēģinu vienu Sartra lugu un  – alelūja – jau esmu tikusi tik tālu, ka ne tikai spēju izpaust atbilstošās emocijas, bet arī atceros gandrīz visu savu tekstu;

3) kopā ar kolēģiem taisu radioraidījumu “Zāle” radio Naba; esam jau vairāk piešāvušies kā gada sākumā; tiesa, tagad nevar saprast, vai raidījums būs arī nākošgad un, ja būs, kurās dienās un kādos laikos (varbūt tas mani paklusām nomāc?);

4) katru vakaru pusstundu praktizēju vienu elpošanas vingrinājumu – lai līdzsvarotu abas smadzeņu puslodes un dziedinātu vecas traumas;

Ko es nedaru (no tām lietām, ko agrāk – pagājušogad, piemēram, darīju regulāri un ilgstoši):

1) vairs nevingroju katru dienu…ak! bija tak laiks, kad katru dienu taisīju hatha jogas klasisko “sveicienu saulei” un pēc tam – un vairāki gadi tie bija – kad katru vakaru praktizēju “5 tibetiešus”;

2) vairs neeju ne uz kontaktimprovizāciju, ne džeza, ne baroka dejām. Kā tas sākās, es pat neatceros, bet nu tagad ir tā, ka aizbildinājumu neiet ir vairāk kā vajag, bez tam nu jau gandrīz visi vakari man ir aizņemti (jo pati pasniedzu savas nodarbības);

3) jau vairākus mēnešus neesmu iegādajusies nevienu jaunu grāmatu. Man ir aizdomas, ka apmēram 3 mēnešus es pat neesmu lasījusi nevienu grāmatu.

Nu labi, bilance apmēram ir skaidra. Jautājums ir tāds – cik tālu un kur mani tā mana susurība aizvedīs. Kaut gan, ja tā labi padomā, tagad ir ziema… un ir tikai dabiski, ka ziemā zvēri guļ…arī susuri…

Ar labu nakti!