Birkas

, , , , , , , , , , ,

un tad skatienam pavērās vienmuļš skats, dzeltenīgs un akmeņains. tas, protams, bija mānīgi. visas ķirzakas sastinga un iekrāsojās kā smiltis, visi avoti izlikās par mirāžām. durvis, kas tikko vēl bija redzamas, nokrāsoja sevi debesu krāsā un saplūda ar horizontu.    tā kā laiks vairs neeksistēja, nav zināms, cik tas vilkās – velkas – vilksies ilgi.

“mēs esam visur,” durvis čukstēja un tā noslēpās vēl vairāk, ja vien vairāk noslēpties vispār bija iespējams. gaiss bija tik sauss, ka čabēja, kad saskārās ar elpu.

mana roka turpināja glāstīt kaķi, izvilinot murrr. mans skatiens apgalvoja, ka jāmeklē dziļumā, lai arī kreisajai acij jau sen bija skaidrs, ka viss ir tepat, uz virsmas, jo tieši uz virsmas var vislabāk noslēpties. viss ir tieši tā, kā izskatās. un izskatās tieši tā, kā ir. un ir tieši tā, kā tu redzi.

vai redzi tās durvis uz ķirzakas muguras? tikai mazliet labas gribas…kur lai to ņem tuksneša nogurdinātie?

pienāks viens brīdis – vai arī nepienāks – kad tuksneša mirāža izgaisīs un parādīsies nākošā. arī tajā būs durvis. visur. vai arī nebūs. nekur. kā vēlies. kā vēlies…